Katalogs ~ Garlībs Merķelis - Herders
-- ~ Saturs ~

--


Atradu viņu ļoti vienkārši mēbelētā istabā trešajā stāvā: samērā liela auguma vīrieti ar to mēreno korpulenci, kādu vīrietim mēdz piešķirt pusmūžs, ļoti staltu stāju, asprātīgi domīgu skatienu un vispār tādu seju, kurā cildena cieņa un maigu jūtu izteiksme pārspēja spēka izteiksmi, to neapslēpjot.
Viņš mani uzņēma ļoti labvēlīgi, kā senu paziņu; viņš pateica pat dažas laipnības par to, kā es biju uzsācis rakstnieka gaitas. Pamazām viņš sarunu novirzīja uz manu agrāko dzīvi. Pastāstīju viņam apmēram to pašu, ko lasītāji atrada ievadā. Viņš manī uzmanīgi klausījās; tad viņš sirsnīgi sniedza roku un teica: «Nu es zinu, kas Jūs esat!» Man tiešām šķita, ka viņa skatiens redz man cauri.
Viņš mani stādīja priekšā savai sievai, kura arī vecumā un ar visu mājas matronas krietnumu imponēja ar savu skatienu, kurā jautās prāts un uguns. Visādā ziņā viņa bija tā dižā vīra cienīga, kuram piederēja.
Herdera nams drīz vien kļuva par vispatīkamāko, kas mani Veimārā saistīja, arvien no jauna mani turp vilka, kad biju uz pāris mēnešiem izbraucis, un ļāva šo mazo pilsētu man uzskatīt gandrīz vai par dzimteni. Nekad neizgāju no šī nama, vai nu tas būtu pēc divatā ar Herderu viņa darba kabinetā pavadītas stundas, vai pēc viņa ģimenes lokā nodzīvota vakara, bez zināma svinīga noskaņojuma, nesaņēmis no viņa daudz jaunu, dižu ideju.
Vai lai pastāstu par viņu kā cilvēku? Tāda veida raksturojumi lasītāja dvēselē nekad nerada noteiktu ideju. Attēlošu pāris notikumu no tā laika. Kam lemts izprast dižu garu, tas no šādiem fragmentiem uzzinās vairāk nekā no pašiem pamatīgākajiem psiholoģiskajiem apcerējumiem.
Dažus mēnešus pēc iepazīšanās viņš kādu dienu mani ielūdza pie sevis. Ar možu prieku viņš man pastāstīja par vēstuli, kurā bija saņēmis uzdevumu Dānijas finanšu ministra grāfa Šimmelmaņa vārdā aicināt mani uz Kopenhāgenu.
Nogājām lejā pie viņa sievas. Viņa man vēlēja laimi, runāja par spožo karjeru, kuru es taisīšot. Herders smaidīdams staigāja šurpu turpu; beidzot viņš smiedamies iesaucās: «Tas taisīs karjeru! Tas! Paskaties taču uz viņu! Viņam uz pieres skaidri lasāms Velsas prinča dzīves pretstats: Es nekalpošu! Viņš iegūs interesantu pieredzi, tuvumā redzēs lielo pasauli: tas ir viss.»
Herdera kundze cerēja no manis lielas lietas un man deva, kaut gan ar lielu smalkjūtību, gandrīz mātišķas pamācības. Herders atkal kādu laiciņu klausījās. «Liec viņu mierā,» viņš beidzot neapmierināts sacīja. «Tāds nu viņš reiz ir, un tas ir gluži labi!»
Šis izteikums patiesībā nebija tik daudz pierādījums viņa apmierinātībai ar mani, cik izpausme viņa vispārējai cieņai pret individualitāti vispār. Reiz dzirdēju, kā Herders kādu jaunu vīrieti, kurš, pilnībā paļaudamies uz viņa autoritāti, pie katras izdevības lūdza viņam padomu, enerģiski mudināja labāk sekot pašam saviem uzskatiem. «Katram cilvēkam,» Herders viņam teica, «dzīvē ir pašam sava gaita; ja viņš to iet, tad viegli un droši tiek no vietas. Kurš vienmēr meklē svešu padomu, nopūlas iemācīties kāda cita soli, nomokās un klūp ik brīdi. Es Jūsu stāvoklī darītu to un to: bet Jums es to neiesaku.» Kad 1799. gadā slavenais Dāvids Frīdlenders Berlīnē kādā iespiestā vēstījumā publiski aicināja Telleru pateikt savas domas par ebreju kristīšanas morālo vērtību, viņš mani lūdza pierunāt arī Herderu par to kaut ko uzrakstīt. Herders man atbildēja: Es gribu Frīdlenderam pateikties par piesūtīto apkārtraksta eksemplāru un, ja atrastu pieklājīgu izteicienu, piebilst, ka viņš nezina citas atbildes kā vien Voltēra uzsaucienu: Puisque Vous ?tes juif, soyés-le donc!
Vēl viena maza ainiņa, ko vēroju apmēram gadu pēc nupat pastāstītās.
Kādā jaukā vasaras pēcpusdienā viņš ar ģimeni devās izpriecas braucienā uz Etersbergu, un arī es biju ielūgts tajā piedalīties, jo jau sen biju atgriezies no Kopenhāgenas. Kariete pieturēja mežmalā. Tika izkravāti tējas trauki; mēs paši ātri salasījām sausu kurināmo; Herderi un viņu jaukā meita zālē sakārtoja servīzi, kamēr kalpotājs kādā ieplakā iekūra ugunskuru un parūpējās par ūdens uzvārīšanu. Pēc pusstundas Herders un es līksmi aizkūpinājām savas pīpes, un mēs sēdējām uz akmeņiem vai zālē ap izklāto servjeti.
Herders ar visu sirdi baudīja apkārtni; mums visiem tā šķita apburoša, bet viņa dvēselē tai bija citāds apgaismojums nekā mūsējās. Mēs redzējām skaistu vietu, viņš — svarīgu kāda Reformācijas posma darbības lauku. Viņš iesāka mums stāstīt kaut ko svarīgu no tā laikmeta te par šo pilsētiņu, te par to ciemu; tam sekoja, vienkāršajam sarunas tonim ne uz mirkli nepārtrūkstot, dzīvāks un filozofiskāks vācu tautas raksturojums 15. un 16. gadsimtā, nekā jebkad droši vien ticis uzrakstīts. Pēkšņi viņš pats sevi pārtrauca ar izsaucienu: «Ak, toreiz arī mēs, garīdznieki, Vācijā vēl kaut ko nozīmējām, kad katru no mums ar visu cieņu uzrunāja: «Pfaf.» (Pastores Fid?les Animarum Fidelium.) Mēs sprediķojām veselīgai, spēcīgai tautai, un mūsu vārds kļuva par dzīvu darbību, pats bija darbība. Tagad — mēs rūpīgi un prasmīgi kopjam tāda auga vārgos ziedus, kuram politika nograuzusi mietsakni!» Viņš piecēlās un lēnām iegāja mežā. Kad pēc dažām minūtēm viņam sekoju, dzirdēju viņu dūcam kādas senas tautasdziesmas melodiju.
Tie vārdi, man šķiet, ir visizsmeļošākais komentārs kādai bieži stāstītai un nepareizi skaidrotai anekdotei. Proti, kādos svētkos Herderam bijis jālasa sprediķis un viņš, izdzirdējis zvanīšanu, iesaucies: «Cik labi būtu dzīvot viduslaikos!»
Herdera domu gaita mūsu kalnu izbraukuma laikā zināmā mērā ir visas viņa literārās dzīves aina. Viņa skatiens ne vien skaidri un pareizi uztvēra ikvienu priekšmetu, bet arī vienlaikus redzēja tā apstākļus un attiecības, ko mazāk izcili prāti bieži vien nenojauta pat pēc tam, kad visu mūžu bija ar to nodarbojušies. Viņam piemita tās augstākās gara dāvanas, ar kurām var iegūt gandrīz jebkuru talantu, tiklīdz ir vēlēšanās, ārkārtīgi ģeniāls prāts, kura izpausmi brīžiem mazliet aptumšoja fantāzija un pārāk viegli aizvainojamas jūtas. Tādēļ, lai kādu nozari uz laiku izvēlējies, viņš tajā izdarīja svarīgus atklājumus, to paplašināja, bagātināja, pārveidoja, taču vienlaikus saskatīja tās robežas: ar tām viņam nepietika. Viņš pārgāja uz jaunu nozari, kurā drīz vien panāca tikpat lielus atklājumus un pārveidojumus, taču arī no tās tikpat drīz devās tālāk. Viņa dzimtene bija visu zināšanu valstība; viņš to nenoguris pārstaigāja, neapmetoties uz dzīvi nevienā tās novadā.
Vai Herders bija teologs? Teoloģijai Vācijā viņš piešķīris augstāku, cildenāku uzplaukumu, pirmais mācījis Bībeles poētiskās grāmatas aplūkot no pareizā viedokļa utt., taču, kamēr vēl pastāv dogmatiķi un eksegēti, tie nekad nemitēsies kratīt galvu par daudzām no viņa drosmīgajām idejām.
Vai viņš bija filozofs? Viņa cilvēces vēsturei veltītā darba pamatidejām piemīt cildenāka patiesība nekā visam, ko jelkad mācījis Kants, tomēr visos viņa sacerējumos varbūt ir veltīgi meklēt izsmeļošu izskaidrojumu, stingri pareizu secinājumu. Herdera lielā veikuma novērtējumā Kantam kopumā noteikti nebija taisnība, bet katrā atsevišķā punktā viņam varbūt bija taisnība. Turpretī, kad es lasīju Herdera polemiskos rakstus pret Kantu, man šķita, ka ezi sit ar rožu zariņu: zieds izjuka, un ērkšķi nenodarīja nekādu ļaunumu.
Vai Herders bija dzejnieks? Ar liesmainu sajūsmu viņš neizmērojamu bagātību filozofisku domu ietērpis gleznās, kas gandrīz nekur nav īsti vietā, un pantos, kas parasti nav labskanīgi. Noslīpēšana viņam šķita pārāk nenozīmīga, tādēļ, izņemot gandrīz vai vienīgi nejauši radušos un izdevušos «Sidu», viņš nav atstājis neko, kas varētu turpināt dzīvot ar savas formas starpniecību.
Vai viņš bija orators? Viņa runa vienmēr ir dzīva un aizraujoša, tomēr pat visveiksmīgākie no viņa oratora
darbiem ir liels mākoņu sablīvējums ar izplūstošām aprisēm — no kura iznirst tūkstoš enģeļu galviņu.
Es varētu uzdot garu virkni šādu jautājumu, un man vienmēr vajadzētu pievienot līdzīgu atbildi.
Kas tad Herders īsti bija? Ar lielāku fantāziju un mākslinieka talantu nekā piemita abiem, — trešais vīrs Bēkona un Leibnica sabiedrībā. Lai nu kāds atrod šai grupai nosaukumu!
Dažas stundas pirms nāves viņš bailīgi satvēra sava vecākā dēla roku un lūdzās, lai viņam pasaka tikai vienu lielu un jaunu ideju! Tā bija smokošā lūgšana pēc vēl viena elpas vilciena. Lielas idejas bija viņa gara dzīves elements. Tās viņu uzturēja stalti izslējušos zem bieži vien ļoti nomācošu dzīves apstākļu sloga, un, ja kādam ienaidniekam izdevās viņu sakaitināt līdz kaislībām, tad tieši tās drīz vien atkal atjaunoja viņa rakstura cildeno skaidrību.

Garlībs Merķelis “Kultūrvēsturiski raksti”.


Katalogs ~ Garlībs Merķelis - Herders
-- ~ Saturs ~


Google WWW labsa lab

hipatia.info