Katalogs ~
Garlībs Merķelis - Herders -- ~
Saturs ~
--
Atradu viņu ļoti vienkārši mēbelētā istabā trešajā stāvā: samērā liela
auguma vīrieti ar to mēreno korpulenci, kādu vīrietim mēdz piešķirt
pusmūžs, ļoti staltu stāju, asprātīgi domīgu skatienu un vispār tādu
seju, kurā cildena cieņa un maigu jūtu izteiksme pārspēja spēka
izteiksmi, to neapslēpjot.
Viņš mani uzņēma ļoti labvēlīgi, kā senu paziņu; viņš pateica pat dažas
laipnības par to, kā es biju uzsācis rakstnieka gaitas. Pamazām viņš
sarunu novirzīja uz manu agrāko dzīvi. Pastāstīju viņam apmēram to
pašu, ko lasītāji atrada ievadā. Viņš manī uzmanīgi klausījās; tad viņš
sirsnīgi sniedza roku un teica: «Nu es zinu, kas Jūs esat!» Man tiešām
šķita, ka viņa skatiens redz man cauri.
Viņš mani stādīja priekšā savai sievai, kura arī vecumā un ar visu
mājas matronas krietnumu imponēja ar savu skatienu, kurā jautās prāts
un uguns. Visādā ziņā viņa bija tā dižā vīra cienīga, kuram piederēja.
Herdera nams drīz vien kļuva par vispatīkamāko, kas mani Veimārā
saistīja, arvien no jauna mani turp vilka, kad biju uz pāris mēnešiem
izbraucis, un ļāva šo mazo pilsētu man uzskatīt gandrīz vai par
dzimteni. Nekad neizgāju no šī nama, vai nu tas būtu pēc divatā ar
Herderu viņa darba kabinetā pavadītas stundas, vai pēc viņa ģimenes
lokā nodzīvota vakara, bez zināma svinīga noskaņojuma, nesaņēmis no
viņa daudz jaunu, dižu ideju.
Vai lai pastāstu par viņu kā cilvēku? Tāda veida raksturojumi lasītāja
dvēselē nekad nerada noteiktu ideju. Attēlošu pāris notikumu no tā
laika. Kam lemts izprast dižu garu, tas no šādiem fragmentiem uzzinās
vairāk nekā no pašiem pamatīgākajiem psiholoģiskajiem apcerējumiem.
Dažus mēnešus pēc iepazīšanās viņš kādu dienu mani ielūdza pie sevis.
Ar možu prieku viņš man pastāstīja par vēstuli, kurā bija saņēmis
uzdevumu Dānijas finanšu ministra grāfa Šimmelmaņa vārdā aicināt mani
uz Kopenhāgenu.
Nogājām lejā pie viņa sievas. Viņa man vēlēja laimi, runāja par spožo
karjeru, kuru es taisīšot. Herders smaidīdams staigāja šurpu turpu;
beidzot viņš smiedamies iesaucās: «Tas taisīs karjeru! Tas! Paskaties
taču uz viņu! Viņam uz pieres skaidri lasāms Velsas prinča dzīves
pretstats: Es nekalpošu! Viņš iegūs interesantu pieredzi, tuvumā redzēs
lielo pasauli: tas ir viss.»
Herdera kundze cerēja no manis lielas lietas un man deva, kaut gan ar
lielu smalkjūtību, gandrīz mātišķas pamācības. Herders atkal kādu
laiciņu klausījās. «Liec viņu mierā,» viņš beidzot neapmierināts
sacīja. «Tāds nu viņš reiz ir, un tas ir gluži labi!»
Šis izteikums patiesībā nebija tik daudz pierādījums viņa
apmierinātībai ar mani, cik izpausme viņa vispārējai cieņai pret
individualitāti vispār. Reiz dzirdēju, kā Herders kādu jaunu vīrieti,
kurš, pilnībā paļaudamies uz viņa autoritāti, pie katras izdevības
lūdza viņam padomu, enerģiski mudināja labāk sekot pašam saviem
uzskatiem. «Katram cilvēkam,» Herders viņam teica, «dzīvē ir pašam sava
gaita; ja viņš to iet, tad viegli un droši tiek no vietas. Kurš vienmēr
meklē svešu padomu, nopūlas iemācīties kāda cita soli, nomokās un klūp
ik brīdi. Es Jūsu stāvoklī darītu to un to: bet Jums es to neiesaku.»
Kad 1799. gadā slavenais Dāvids Frīdlenders Berlīnē kādā iespiestā
vēstījumā publiski aicināja Telleru pateikt savas domas par ebreju
kristīšanas morālo vērtību, viņš mani lūdza pierunāt arī Herderu par to
kaut ko uzrakstīt. Herders man atbildēja: Es gribu Frīdlenderam
pateikties par piesūtīto apkārtraksta eksemplāru un, ja atrastu
pieklājīgu izteicienu, piebilst, ka viņš nezina citas atbildes kā vien
Voltēra uzsaucienu: Puisque Vous ?tes juif, soyés-le donc!
Vēl viena maza ainiņa, ko vēroju apmēram gadu pēc nupat pastāstītās.
Kādā jaukā vasaras pēcpusdienā viņš ar ģimeni devās izpriecas braucienā
uz Etersbergu, un arī es biju ielūgts tajā piedalīties, jo jau sen biju
atgriezies no Kopenhāgenas. Kariete pieturēja mežmalā. Tika izkravāti
tējas trauki; mēs paši ātri salasījām sausu kurināmo; Herderi un viņu
jaukā meita zālē sakārtoja servīzi, kamēr kalpotājs kādā ieplakā iekūra
ugunskuru un parūpējās par ūdens uzvārīšanu. Pēc pusstundas Herders un
es līksmi aizkūpinājām savas pīpes, un mēs sēdējām uz akmeņiem vai zālē
ap izklāto servjeti.
Herders ar visu sirdi baudīja apkārtni; mums visiem tā šķita apburoša,
bet viņa dvēselē tai bija citāds apgaismojums nekā mūsējās. Mēs
redzējām skaistu vietu, viņš — svarīgu kāda Reformācijas posma darbības
lauku. Viņš iesāka mums stāstīt kaut ko svarīgu no tā laikmeta te par
šo pilsētiņu, te par to ciemu; tam sekoja, vienkāršajam sarunas tonim
ne uz mirkli nepārtrūkstot, dzīvāks un filozofiskāks vācu tautas
raksturojums 15. un 16. gadsimtā, nekā jebkad droši vien ticis
uzrakstīts. Pēkšņi viņš pats sevi pārtrauca ar izsaucienu: «Ak, toreiz
arī mēs, garīdznieki, Vācijā vēl kaut ko nozīmējām, kad katru no mums
ar visu cieņu uzrunāja: «Pfaf.» (Pastores Fid?les Animarum Fidelium.)
Mēs sprediķojām veselīgai, spēcīgai tautai, un mūsu vārds kļuva par
dzīvu darbību, pats bija darbība. Tagad — mēs rūpīgi un prasmīgi kopjam
tāda auga vārgos ziedus, kuram politika nograuzusi mietsakni!» Viņš
piecēlās un lēnām iegāja mežā. Kad pēc dažām minūtēm viņam sekoju,
dzirdēju viņu dūcam kādas senas tautasdziesmas melodiju.
Tie vārdi, man šķiet, ir visizsmeļošākais komentārs kādai bieži
stāstītai un nepareizi skaidrotai anekdotei. Proti, kādos svētkos
Herderam bijis jālasa sprediķis un viņš, izdzirdējis zvanīšanu,
iesaucies: «Cik labi būtu dzīvot viduslaikos!»
Herdera domu gaita mūsu kalnu izbraukuma laikā zināmā mērā ir visas
viņa literārās dzīves aina. Viņa skatiens ne vien skaidri un pareizi
uztvēra ikvienu priekšmetu, bet arī vienlaikus redzēja tā apstākļus un
attiecības, ko mazāk izcili prāti bieži vien nenojauta pat pēc tam, kad
visu mūžu bija ar to nodarbojušies. Viņam piemita tās augstākās gara
dāvanas, ar kurām var iegūt gandrīz jebkuru talantu, tiklīdz ir
vēlēšanās, ārkārtīgi ģeniāls prāts, kura izpausmi brīžiem mazliet
aptumšoja fantāzija un pārāk viegli aizvainojamas jūtas. Tādēļ, lai
kādu nozari uz laiku izvēlējies, viņš tajā izdarīja svarīgus
atklājumus, to paplašināja, bagātināja, pārveidoja, taču vienlaikus
saskatīja tās robežas: ar tām viņam nepietika. Viņš pārgāja uz jaunu
nozari, kurā drīz vien panāca tikpat lielus atklājumus un
pārveidojumus, taču arī no tās tikpat drīz devās tālāk. Viņa dzimtene
bija visu zināšanu valstība; viņš to nenoguris pārstaigāja,
neapmetoties uz dzīvi nevienā tās novadā.
Vai Herders bija teologs? Teoloģijai Vācijā viņš piešķīris augstāku,
cildenāku uzplaukumu, pirmais mācījis Bībeles poētiskās grāmatas
aplūkot no pareizā viedokļa utt., taču, kamēr vēl pastāv dogmatiķi un
eksegēti, tie nekad nemitēsies kratīt galvu par daudzām no viņa
drosmīgajām idejām.
Vai viņš bija filozofs? Viņa cilvēces vēsturei veltītā darba
pamatidejām piemīt cildenāka patiesība nekā visam, ko jelkad mācījis
Kants, tomēr visos viņa sacerējumos varbūt ir veltīgi meklēt izsmeļošu
izskaidrojumu, stingri pareizu secinājumu. Herdera lielā veikuma
novērtējumā Kantam kopumā noteikti nebija taisnība, bet katrā atsevišķā
punktā viņam varbūt bija taisnība. Turpretī, kad es lasīju Herdera
polemiskos rakstus pret Kantu, man šķita, ka ezi sit ar rožu zariņu:
zieds izjuka, un ērkšķi nenodarīja nekādu ļaunumu.
Vai Herders bija dzejnieks? Ar liesmainu sajūsmu viņš neizmērojamu
bagātību filozofisku domu ietērpis gleznās, kas gandrīz nekur nav īsti
vietā, un pantos, kas parasti nav labskanīgi. Noslīpēšana viņam šķita
pārāk nenozīmīga, tādēļ, izņemot gandrīz vai vienīgi nejauši radušos un
izdevušos «Sidu», viņš nav atstājis neko, kas varētu turpināt dzīvot ar
savas formas starpniecību.
Vai viņš bija orators? Viņa runa vienmēr ir dzīva un aizraujoša, tomēr pat visveiksmīgākie no viņa oratora
darbiem ir liels mākoņu sablīvējums ar izplūstošām aprisēm — no kura iznirst tūkstoš enģeļu galviņu.
Es varētu uzdot garu virkni šādu jautājumu, un man vienmēr vajadzētu pievienot līdzīgu atbildi.
Kas tad Herders īsti bija? Ar lielāku fantāziju un mākslinieka talantu
nekā piemita abiem, — trešais vīrs Bēkona un Leibnica sabiedrībā. Lai
nu kāds atrod šai grupai nosaukumu!
Dažas stundas pirms nāves viņš bailīgi satvēra sava vecākā dēla roku un
lūdzās, lai viņam pasaka tikai vienu lielu un jaunu ideju! Tā bija
smokošā lūgšana pēc vēl viena elpas vilciena. Lielas idejas bija viņa
gara dzīves elements. Tās viņu uzturēja stalti izslējušos zem bieži
vien ļoti nomācošu dzīves apstākļu sloga, un, ja kādam ienaidniekam
izdevās viņu sakaitināt līdz kaislībām, tad tieši tās drīz vien atkal
atjaunoja viņa rakstura cildeno skaidrību.
Garlībs Merķelis “Kultūrvēsturiski raksti”.
Katalogs ~
Garlībs Merķelis - Herders -- ~
Saturs ~