IEVADS.

1. M.PALĒVIČAS IZGLĪTĪBAS CEĻŠ UN AKADĒMISKĀS DARBĪBAS VIRZIENI.

2. M. PALĒVIČAS ESTĒTISKĀ JĒDZIENA IZPRATNE.
   

   1. Estētiskais iespaids mākslas un ikdienas dzīves kontekstā.

   2. Skaistā izpratne.
      

   3. Intuīcija un jaunrade.
      

   4. M. Palēviča atzinīgi vērtē jaunlatviešu ieguldījumu kultūras un

estētikas veicināšanā.

1. M. Palēvičas pētījumi Raiņa radošās darbības estētikā.

1. ANRI BERGSONA IDEJAS M. PALĒVIČAS FILOZOFISKAJOS

UZSKATOS.

1. Ieskats A. Bergsona (1859.- 1941.) filozofiskajā darbībā.

2. Anri Bergsona filozofiskie jēdzieni M. Palēvičas estētiskajās atziņās.

4. M. PALĒVIČA- FEMINISMA AIZSĀCĒJA LATVIJĀ .
   

   1. Latvijas akadēmiski izglītoto sieviešu apvienība.

   2. M. Palēvičas nostāja sieviešu tiesību jautājumos.

   3. M. Palēvičas atbilde sieviešu tiesību kritikai.

SECINĀJUMI.

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS APRAKSTS.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA UN AVOTI.

ANOTĀCIJA

Milda Palēviča (1889- 1972) pirmā filozofijas doktore sieviete, akadēmiskās estētikas aizsācēja Latvijā un mākslas vēsturniece, kas dzīves lielāko daļu veltījusi pedagoģijai. Savas radošās darbības ir virzījusi trīs sfēras: 1) estētika; 2) Anri Bergsona filozofijas pētīšana; 3) feminisma aktualizēšana. Autore publicē daudz rakstus par būtību, par cilvēkā mītošām divām pasaulēm- virspusējo un garīgo. Nozīmīgākais no pētījumiem „Aistētikas problēmas: apceres un esejas” apkopo visas augstāk minētās M. Palēvičas interesējošās tēmas. Šī bakalaura darbs ietvaros tiks sniegts ieskats autores filozofiskajos un estētiskajos uzskatos.

ANNOTATION

Milda Palevica (1889- 1972) the first philosophy doctor woman and one of the academic aesthetics beginer and artistic historianer in Latvia , which dedicating the life largest department pedagogics. She has sent its creative actions in the three spheres: 1) aesthetics 2) resercher of the Anri Bergson fhilosophy 3) feminism activate. An author publishes much letters for essence, about man two dwellings worlds- superficial and spiritual. Most considerable researches are The Aisthetics problems: contemplations and essays” summarize all high mentioned M. Palevicas interesting themes. Work of this bachelor in frames will be given look in the author philosophical and in aesthetic looks.

IEVADS

Bakalaura darba tēma tika izvēlēta, pamatojoties uz vairākiem faktoriem. Kā viens no tiem ir simtu divdesmitā gada diena kopš M. Palēvičas dzimšanas. Filozofe ir devusi nozīmīgu ieguldījumu latviešu filozofijas vēsturē, bet šobrīd viņas paustie uzskati ir maz aktualizēti. Uzskatu, ka M. Palēvičas popularizētās idejas spētu saglabāt savu aktualitāti arī mūsdienas, ja vien atrastos viņas filozofijas turpinātāji. Bakalaura darba tēmas nozīmīgums tiek saistīts ar novitāti, jo līdz šim M. Palēvičas filozofija ir pētīta tikai kā pastarpinājums, kāda cita filozofa pētniecībā.

Tēmas aktualitāti saistu arī ar bakalaura darbā aplūkoto jēdzienu nozīmi mūsdienu sabiedriskajā domā- tikai šobrīd minētie jēdzieni tiek izprasti un saistīti citā kontekstā. M. Palēvičas filozofiskajās atziņās saskatu vairākas saistības ar, pēdējā laika kulta izdevumiem, par domu enerģijas virzīšanas spēku, iekšējās intuīcijas nozīmi un radošā gara attīstīšanu. Pārsteidzošs liekas fakts, ka mūsdienu autori meklē atbildes vairāk kā simts gadu vecās atziņās, skaidrojot cilvēka būtību un iekšējā „es” nozīmi. Pasaule ilgu laiku ir gājusi racionālu un materiālu ceļu, bet šobrīd tāda veida vērtības sāk zaudēt nozīmi. Cilvēks meklē netradicionālu pieeju pasaules un sevis apzināšanai tajā. Pie redzamākajiem mūsdienu autoriem, kuri aplūko tā saucamo dvēseles gudrību, gribu atzīmēt Vadimu Zēlandu un viņa vairāku nodaļu grāmatas „Realitātes transērfins”, Luīzi Heiju- „Sirdsdomas”, „Izdziedē sevi pats” u.c., Alans Koens „Kā cāļa zupa dvēselei” utt. Šo autoru mērķis ir atklāt un pielietot savu radošo spēju potenciālu personiskai izaugsmei. Viņi, līdzīgi kā M. Palēviča, izdala divas cilvēkā esošās pasaules, no kurām viena atbild par pamata „es” un otra- par garīgo „es”. „Realitāte izpaužas divējādi: fiziskā veida, ko var pataustīt ar rokām, un metafiziskā veidā, kas atrodas ārpus uztveres robežām. Abi veidi pastāv vienlaikus, savstarpēji savijoties un papildinot viens otru.”1 Atšķirības cilvēka būtības pētniecībā starp mūsdienu autoriem un M. Palēviču saskatāmas tajā brīdi, kad M . Palēviča tādus jēdzienus kā „intuīcija” un „radošais gars” vairāk attiecina uz mākslas izpratni, bet mūsdienu autori- uz cilvēka psiholoģiju, veselību un iekšējo harmoniju.

Bakalaura darba ietvaros tiek izskatīts M. Palēvičas radošās darbības ieguldījums Latvijas kultūras veidošanā. „Esmu iespiedusi apcerējumus un pētījumus trijos virzienos: aistētika, A. Bergsona filozofija un man tuvajā un svarīgajā socioloģijas jautājumā- fēminisma filozofija.”2 Laika posms, kurā filozofe aktīvi publicējusi savus darbus ir datējams no 1923.- 1938. gadam. Bakalaura darbs ir sadalīts četrās pamatdaļās no kurām pirmā ir ieskats filozofes dzīves gājumā un akadēmiskajās darbībās, bet pārējās- strukturētas sekojoši M. Palēvičas radošai darbībai:

• Estētika;

• Anri Bergsona filozofijas pētīšana;

• Feminisma filozofija.

Tā kā M. Palēvičas filozofijā estētika ieņem vadošo lomu, tad otrā nodaļa ir veidota pamatojoties uz autores estētiskajiem pētījumiem mākslas nozarē. Tiek skaidroti atslēgas vārdi jaunrade, radošais gars, skaistā izpratne un estētiskais iespaids.

Trešā nodaļa ietver pētījumu par Anri Bergsona iespaidu uz M. Palēvičas filozofisko nostāju. Tiek piedāvāts iepazīties ar Anri Bergsona radošajām atziņām, viņa sekotajiem un svarīgākajām atziņām, kuras veido M. Palēvičas filozofiju.

Ceturtajā nodaļā ir aplūkoti feminisma aizsākumi Latvijā, pirmās feministiskās kustības „Latvijas Akadēmiski Izglītoto Sieviešu Apvienība” darbība un M. Palēvičas nozīme tajā. Informācija par feminismu ir meklēta no tā laika izdevumos iespiestiem M. Palēvičas apcerējumiem un ziņojumiem.

Pamatojoties uz augstāk minēto, tiek izvirzīts darba mērķis: sniegt ieskatu M. Palēvičas radošajā darbībā, novērtējot autores ieguldījumu estētikas attīstīšanā un feminisma jēdziena aktualizēšanā Latvijas kontekstā. Mērķa sasniegšanai tiek izvirzīti sekojoši uzdevumi:

1. Izpētīt filozofes radošo darbību, kas sevī ietver apzināt un iepazīties ar M. Palēvičas iespieddarbiem (grāmatas, raksti, publikācijas utt.);

2. Izkristalizēt autores estētiskās atziņas mākslas uztverē;

3. Izpētīt feminisma kustību rašanos un M. Palēvičas lomu sieviešu tiesību aizstāvēšanā.

Apkopojot augstāk minētos uzdevumus, secinājumos tiks sniegts M. Palēvičas radošās darbības īss kopskats, kas ļaus saprast filozofes nozīmīgo lomu Latvijas kultūras un sociālajā dzīvē starpkaru periodā.

1. M.PALĒVIČAS IZGLĪTĪBAS CEĻŠ UN AKADEMISKĀS DARBĪBAS VIRZIENI

Iepazīstoties ar M. Palēvičas biogrāfijas svarīgākajiem notikumiem, saskatu trīs viņas galvenos izglītības ceļvežus. Pirmkārt, tā ir viņas ģimene, otrkārt- mācības A.Ķēniņas ģimnāzijā, kurā M.Palēviča sāk apzināt savu interesi par estētiku un treškārt- mācības Sorbonnas universitātē un iepazīšanās ar Anrī Bergsona dzīves filozofiju.

Milda Palēviča nāk no turīgas, izglītotas un sabiedriski aktīvas ģimenes. Jau no bērnības ģimenē tika mācītas kultūras vērtības. Tēvs ir bijis mūzikas pedagogs un saviem bērniem iemācīja interesi par mūziku. M. Palēviča neaizrāvās ar mūziku tiešā veidā, bet vēlāk savu ineteresi rādīja, pētot mūzikas estētiku.

Savas skolas gaitas uzsāk Štēgmanes privātģimnāzijā, kur iegūst pamatizglītību. Tālāk mācības turpina Dolgihu komercskolā un 1906.gadā iestājas A. Ķēniņas ģimnāzijā. Skološanās laiks A.Ķēniņas ģimnāzijā ir pirmsākums M. Palēviča estētiskās ievirzes ceļā.

Būdama Ķēniņas ģimnāzijas vecākās klases skolniece, M. Palēvičai uztic pedagoģisko gādību par pirmo klašu skolnieci Litu Ķēniņu, kas bija skolas direktores meita. Pildot Litas Ķēniņas audzinātājas pienākumus, M. Palēviča bieži tika aicināta uz Ķēniņu mājām, kas tajā laikā bija viens no Rīgas garīgajiem centriem. Šeit pulcējās tādi inteliģences pārstāvji kā K. Skalbe, J. Akurāters, V. Purvītis, J. Zālītis u.c. Jau agrā jaunībā iepazīti izcili cilvēki un iespēja uzturēties viņu vidē, veido M.Palēvičas literāro interesi.

Ķēniņas ģimnāzijā M.Palēviču aizrauj skolotāja Konrāda Bulāna (dzejnieka Fallija) psiholoģijas un krievu literatūras stundas, kuras viņš vada brīvi, bez jebkādam sagatavotiem paraugiem, stāsta ar patiesu degsmi un aizrautību. „Falliju kā skolotāju apbrīnojām un dievinājām. Tas bija brīnišķīgs garīgās augšanas un veidošanās laiks.”3 Šis ir laiks, kad M. Palēviča uzsāk un attīstīt savu garīgo ievirzi. „Savu personīgo tapšanu par Fallija skolnieci no pirmajiem brīžiem apjautu kā sev būtisku un likumīgu. Pēkšņi zināju, ka Fallija pavērtais garīgo interešu loks būs visas manas turpmākās dzīves interešu loks.”4 Vēlākās viņas idejas ir par pierādījumu tam, ka lai atklātu īsto lietu būtību ir jākoncentrējās nevis uz prāta spējām, bet uz kaut ko, kas stāv tam pāri. Ar prātu var atklāt tikai pasaulīgi tveramas lietas un parādības. Prāts mums dod virspusīgu informāciju, tas neļauj iedziļinaties lietas iekšienē. Vēlāk M. Palēviča savos uzskatos un darbos aicina lietu būtību meklēt ar radošu pieeju. Viņas apcerējumus gribu saukt par iedvesmojošiem, jo to pamatjēga ir mudinoša, izskan kā aicinājums „atvilkt elpu” no pierastās ikdienas pelēcības un saskatīt lietas, kuras stāv tai pāri. Šāda domu ievirze tā laika sabiedrībā ir diezgan drosmīgs solis. M. Palēviča ir viena no pirmajām šādas dzīves filozofijas sludinātajām Latvijā. Mūsdienās ir sastopami ļoti daudz cilvēku ar krasi atšķirīgām domām, uzskatiem un pārliecību no kopējās sabiedrības domas. Brīžiem tā pat liekas modes lieta, bet apmēram pirms astoņdesmit gadiem tas bija revolucionārs solis.

Jau skolnieces gados M. Palēviču aizrauj revolucionāras idejas. Tas apstiprinās arī biogrāfiskajā rakstā, kurā viņa min: „Revolucionāras dzīves kaisme un izglītības alkas mani pārsvieda pāri robežai, un mana dzīve kļuva kā bangojoša straume.”5. Revolucionāro darbību sakums bija, kad M. Palēviču iekļāva revolucionārā organizācijā, kur viņas uzdevums bija armijai piegādāt neatļautu literatūru. Sasniedzot deviņpadsmit gadu vecumu, M. Palēviča tika aizturēta par nelegālām darbībām, kā rezultātā drošāk bija pamest Latviju. Ar šo notikumu arī aizsākas ilgstošie ceļojumi, dzīvesvietas meklējumi un citas grūtības, kuras viņu sagaidīja ārpus dzimtenes.

Iepazīstoties ar M.Palēvičas biogrāfiju, secinu, ka viņas dzīves gājums nav bijis viegls- ir bijušas divas laulības, dzimuši trīs bērni, no kuriem divu dzīvības ir paņēmusi slimība. Ilgu laiku ir bijusi vienīgā savu bērnu apgādātāja, strādājusi vairākos necilos darbos vienlaicīgi, bet arī grūtos dzīves posmos, viņa ir saglabājusi savus ideālistiskos uzskatus. „Ženēvā apprecas ar dzejnieku Falliju, daudz ceļo un mācas, līdz 1911.gadā iestājas Sorbonnas augstskolā. Šeit Palēviča varonīgi cīnās ar dzīves grūtībām, kas viņu tomēr nespēj nomākt, bet liek viņai augt arvienu lielākai sava personībā.”6 Laulības ar M. Palēvičas Ķēniņas ģimāzijas skolotāju Konrādu Bulānu arī bija viens no viņas dzīves pārbaudījumiem. Laulības dzīvē viņu attiecības saglabājās atturīgas. Gluži kā skolas gados, Konrāds Bulāns turpinājis attiekties kā skolotājs. Sevi vērtējis augstāk par M. Palēviču un no viņas prasījis atbalstu, bez ierunu paklausīšanu un klusēšanu. „...nekādā veidā es nedrīkstēju būt banāla, lieku vārdu es nedrīkstēju teikt, ne uz vienu paskatīties, man vajadzēja kļūt cēlai un cildenai; man vajadzēja viņam absolūti ticēt, atzīt par pareizām visas viņa gaitas un rīcības.”7 Kā vēlāk izrādās Fallija augstās prasības pret savu dzīves biedreni nebija ne tuvu tam, ko viņš bija gatavs dot pretī, jo, paralēli laulībai ar M.Palēviču, 1914. gadā piedzima Fallija un viņa skolnieces Doras Dikmanes meita.

1914. gadā M. Palēviča aizstāv savu diplomdarbu par renesanses gleznotāju Filipīno Lipi un nākamā gada rudenī no jauna imatrikulējas Sorbonnas augstskolā, lai uzsāktu studijas ārzemniekiem paredzētajā doktorantūrā. Ņemot vērā politisko stāvokli Latvijā un Krievijā, 1917. gadā notika neparedzētas izmaiņas, kā rezultāta politiskajiem emigrantiem bija iespēja repatriēties. M. Palēviča nolēma pamest Franciju un doties pie saviem tuviniekiem, kuri pēc pirmā pasaules kara bēgļu gaitām jau deviņus gadus bija apmetušies uz dzīvi Tālajos Austrumos. Dzīvojot Tālajos Austrumos, M. Palēviča uzsāk savu pedagoģisko darbību Mandžūrijas vidusskolā kā valodu skolotāja. Tālāk, izaugsmi meklējot, piesakās darbā Vladivostokas Tālo Austrumu universitātē un Skolotāju institūta.

1920. gadā pēc atgriešanās dzimtenē, M. Palēviča pieņem uzaicinājumu strādāt Konservatorijā, lai lasītu lekcijas estētikas un mākslas vēstures kursā. Konservatorijā filozofe nostrādā ievērojamu laiku, līdz 1946. gadam- iesākumā kā lektore, bet pec desmit gadu ilgas darbības- kā docente.

Divdesmito gadu vidū M. Palēviča nolemj vēlreiz doties uz Sorbonnu, lai sagatavotu un aizstāvētu doktores disertāciju par tēmu „ Modernie 20. gs. estētikas strāvojumi Vācijā”. Doktora disertācijas ietvaros veiktais pētījums guva lielu ieinteresētību un starptautisku atzinību. 1926. gadā M. Palēvičas pētījums tika iespiests Parīzes filozofisko darbu galvenajā izdevniecībā. Pēc šīs publikācijas, franču filozofs Šarla Lalo sagatavoja recenziju žurnālā „Revue philosophique”, kas radīja interesi par M. Palēviču starptaustiskā mērogā- viņa tika aicināta ar priekšlasījumiem vairākos vispasaules kongresos un konferencēs. M. Palēviča kļuva par Latvijā pirmo filozofijas doktori sievieti. Diemžēl Francijā atzinības pilnais disertācijas darba pētījums, Latvijā guva mazu atsaucību. Kultūras fonda Dome noraidīja M. Palēvičas vēlēšanos to izdot latviešu valodā kā atsevišķu grāmatu. Filozofe nolemj disertācijā aizsākto pētījumu loku turpināt un izdots 1936. gadā Latvijā izdod krājumu „Aistētikas problēmas”.

Tālākie Otrā Pasaules kara gadi, ienes apsīkumu ikvienā dzīves sfērā, tai skaitā filozofijā un arī M. Palēvičas radošajā darbībā. Tā kā filozofe neizvēlējās bēgļu gaitas, bet turpināt dzīvi Latvijā, tad daudzas viņas radošās ieceres (piemēram, „Aistētikas problēmas 2”) jaunā ideoloģija noliedza. 1950.gadā M. Palēviča tika atstādināta no pedagoģiskā darba, jo „apšaubīja arī Sorbonna iegūtā zinātniskā grāda pilntiesību padomju augstākajā mācību iestādē- AAK Maskavā bez jaunas disertācijas aizstāvēšanas atsacījās apliecināt M. Palēvičas zinātnisko kvalifikāciju.”8. Pēckara gadi bija piespiedu klusēšanas laiks ikvienam latviešu radošā darba darītājam. Lielākā daļa M. Palēvičas pēckara periodā rakstītie darbi līdz lasītājiem tā arī nenonāk. Kā vienīgo izņēmumu var atzīmēt pētījumu par Raiņa estētiskajiem uzskatiem, no kura neliela daļa tika publicēta žurnāla Karogs burtnīcā. Noraidošo lēmumu no Zinātņu Akadēmijas un Latvijas Valsts izdevniecības saņēma arī par apjomīga pētījuma „Estētiskās domas attīstība Latvijā 19. gs. un 20. gs. pirmajā pusē (līdz 1940. gadam)” publicēšanu. M. Palēviča, nesaņemot atbalstu savai radošajai darbībai, meklē kontaktus ar Maskavas filozofijas pārstāvjiem. Sadarbība izveidojās veiksmīga. 1956. Gadā M. Palēviča piedalās Vissavienības diskusijā par estētikas būtību un ņem dalību izdevuma „Pasaules estētiskās domas pieminekļi” izveidē, rakstot nodaļu par jaunlatviešiem.

M. Palēviča nāk no pirmās akadēmiski izglītoto filozofu paaudzes, kuri savus darbus publicēja latviešu valoda. Viņas apcerējumu pamatdoma saistījās ar mākslas un estētisko fenomenu būtības izpratni. Filozofes pētījumi aicināja estētiku „...novērtēt kā pašvērtību, kā cilvēka brīvā un radošā gara pašizpausmes formas, atbrīvojot tās no pazemīgas kalpošanas kādai šķiru ideoloģijai vai praktiskiem, dialektiskiem audzināšanas mērķiem.”9. Latvijas kultūrā M. Palēvičas radošās idejas iezīmējās kā jauna un netradicionāla pieeja skaidrojot mākslinieka jaunrades brīvības problēmu.

Apcerējumi par cilvēku kā brīvu un radošu būtni ievirzījās arī M. Palēvičas sociālo pētījumu sfēra par feminismu. Viņa aktualizēja sievietes garīgu patstāvību un neatkarību no vīrieša. M. Palēviča, pētot feminismu atsaucas, uz I. Kanta izteikto spriedumu par varas piederību, kas samaitā prata brīvo spriešanas spēju.

Nākamais M.Palēvičas izaugsmes punkts ir iepazīšanās ar Anrī Bergsona filozofiju. Šī filozofa darbi ir M.Palēvičas iedvesmas avots, kā arī pamats viņas filozofiskai jaunradei. „Bet 1917. gads man bija iekšēja satricinājuma un līdz ar to atklāsmes gads: es iepazinos ar Anrī Bergsona filozofiju. Pārdzīvoju to kā iekšēju revolūciju, kas mani atbrīvoja no vienpusīgām intellektuālisma mācībām filozofijā un uzveda uz radošas, sava gara metodes atrašanas ceļu.”10 Viņu pamatoti uzskata par vienu no Anrī Bergsona filozofijas popularizētājām Latvijā. M.Paleviča daudz viņa darbus ir analizējusi, atreferejusi un publicējusi tādos tā laika izdevumos kā „Izglītības Ministrijas Menešraksts” un „Daugava”. Autores plašākais apcerējums par estētiku ir apkopts izdevumā „Aistētikas problēmas”, kam pamatā ir A.Bergsona filozofiskie uzskati par intuīciju, radošo garu un estētisko pārdzīvojumu.

M.Palēvičas radošā darbība tiek iedalīta trīs aspektos. Filozofiskos pētījumus viņa veic A.Bergsona, estētikas un feminisma nozarēs. Pēdējie divi, pēc manām domām, ir pakārtoti pirmajam- A.Bergsona filozofijas pētniecība

2. M.PALĒVIČAS ESTĒTISKĀ JĒDZIENA IZPRATNE

1. Estētiskais iespaids mākslas un ikdienas dzīves kontekstā

Estētisko iespaidu pētījumi norisinās divos virzienos. No vienas puses tiek pētīta estētika saistībā ar mākslu un no otras puses- estētika ikdienas dzīvē. M. Palēviča ir kā veikls virtuozs, kurai izdodas šos abus virzienus saistīt kopā, uzsverot to nozīmi cilvēka garīgajā pasaulē.

M. Palēviča sniedz definīciju par estētisko iespaidu: „Aistētika te ir iespaida psīcholoģija jeb zinātne par iekšējiem zināmu vērtību pārdzīvojumu noteikumiem.” 11. Šeit ir uzsvērta iespaida nozīme cilvēka garīgajā pasaulē, kur tas tiek raksturots kā pats par sevi pastāvošs, ne no kā neatkarīgs un tikai uz sevi vērsts. Estētiskais iespaids ir vērojuma mērķis.

Estētisko iespaidu lielākais „ienaidnieks” ir ikdienas dzīve ar visām no tās izrietošajām sekām un prasībām. Kalpojot mums uzliktajiem sadzīviskajiem pienākumiem, piemēram, iztikas līdzekļu pelnīšanai, mēs notrulinām savu radošo garu un neļaujam tam attīstīties, zaudējam emocijas. M.Palēviča, pētot estētiku, meklē vidus ceļu. Netiek pārmesta sadzīvisko pienākumu pildīšanu, lai nodotos vienīgi estētisko iespaidu meklējumiem. M. Palēviča aicina iemācīties turēt balansu un vienmērīgi sadalīt pienākumus pašam pret sevi- no vienas puses, kā fizioloģisku būtni un no otras- kā garīgu.

Šī tēma ir saglabājusi savu nozīmi arī šodien un tās aktualitāte tikai pieaug. Kā uzskatāmāko piemēru varu minēt vecākus, kuri savus bērnus jau no mazotnes nodot auklīšu gādībā, lai paši varētu traukties ikdienas svarīgajās darīšanās. Viņi tiecas pēc labklājības, upurējot dvēseles vajadzības. „Vienmuļais un vienveidīgi atkārtojamais darbs atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz visu cilvēka psīchi, atjem viņam jūtu un domu svaigumu un ierosību..”12 Darot ikdienu vienu un to pašu darbu, cilvēks nepārdzīvo nekādas emocijas, viss jau liekas pierasts un zināms. Estētiskais iespaids ir tas, kas modina mūsu garu. Jo cilvēkam ir vairāk iespēju gūt estētiskos baudījumus, jo viņš vairāk kļūst emocionāls, priecīgs un atvērts. Estētiskos baudījumus un iespaidus varam smelties visdažādākajās vietās- sākot ar dabu un beidzot ar augstiem mākslas šedevriem.

M. Palēviča visvairāk estētisko iespaidu gūšanu saista ar mākslas nozari. „Māksla veicina aistētisku attiecību, un tāpēc jo biežāki esam kontaktā ar mākslu, jo vairāk attīstāmies aistētiskā ziņā”13. Kā arī par vistuvāko cilvēku grupu estētikai uzskata māksliniekus, jo viņi šajā ziņā nav vien patērētaji, bet arī radītāji. „Mākslinieka apdāvinātība padara viņa aistētisko attiecību pret īstenību no pasīvi vērojošā par aktīvi radošu.”14

Turpinot par mākslas spēju radīt estētiskos pārdzīvojumus, viena no mākslas nozarēm- dekoratīvā māksla, pamatoti ir pakļauta kritikai. Jau nosaukums vien liecina, ka tās darbības lauks nav īstā māksla. Dekoratīvās mākslas funkcijas ir būt kaut kam par papildinājumu. Dekoratīvai mākslai līdzi nāk praktiskā puse. Mēs to nevaram uztvert kā pašu par sevi, bet vien kopainā ar kaut ko citu, kam tā ir kā papildinājums. Turpretim, īstajā mākslā, cilvēks koncentrē savu vērojumu tikai un vienīgi uz pašu mākslas darbu, nesaskatot citas saistības vai praktiskās puses. M.Palēviča dekoratīvo mākslu saista ar hedonisma teoriju, kurā tiek skaidrots, ka „mākslas uzdevums ir izklaidēt cilvēku un sagādāt viņam baudu”15. Turpretī īstās mākslas uztveršana un estētiskā iespaida gūšana prasa no vērotāja iedziļināšanos, domu koncentrāciju un uzmanīgu vērojumu. Kā atzīmē M.Palēviča, ka „..galvenā ir tīra māksla, kas ir cita pēc būtības, kas dod nevis atpūtu un enerģijas ietaupījumu, bet kas prasa pārdzīvojumu un enerģijas patēriņu.16.

2. Skaistā izpratne

Skaistuma izpratne ir ļoti diskutabls jēdziens un nepakļaujas kādiem vienotiem kritērijiem. Meklējot atbildi par to, kas ir skaistais, iespējams nonākt daudzās pretrunās. M.Palēvičas skaistā skaidrojams saistās ar kaut kā pilnību. „Skaistuma pieredze ir tāda aistētiska pieredze, kas rada mūsos pilnīgu iekšēju apmierinātību, kad uztveram objektu kā saskanīgu un veselu, kā sasniegtu vienību, kā pilnību.”17 Skaistuma radīto iespaidu pievienot estētiskajam pārdzīvojumam ir vienkāršāk ejamais ceļš. Standarta skaistums ir primitīvs. Tas rada apbrīnu. Ikviena interesi kāpina skaistas lietas, cilvēki, parādības. Bet vai šai interesei ir spēja pārvērsties par pārdzīvojumu?

Skaistuma estētiskais iespaids paliek virspusējs, salīdzinot, piemēram, ar estētisko pārdzīvojumu, ko gūstam no cēlas rīcības vai traģiska notikuma. M. Palēviča sniedz kritisku estētiskā iespaida skaidrojumu tajā ziņā, kad skaistums mūs nerosina domāt. Skaistais ir kaut kā ideāls, pilnība. Tātad, tālāk nav kur iet, nav par ko domāt. Mums tiek piedāvāts iespaids, mēs to uztveram, izjūtam un viss. Skaistuma iespaids neienāk cilvēka iekšējā būtībā. Skaistumu uztverot kā pilnību, tas nedod iespēju katra individuālajai kritiskajai domāšanai. Tas ir jāpieņem tāds kāds ir un pie tā arī apstājās estētiskais pārdzīvojums. „..šāds pilnības iespaids aizpilda apziņu, apslāpē to, neierosina fantāziju un pašdarbību un kā kaut kas zināmam ideālam, kanonam atbilstošs, tā tad pazīstams un iepriekš dots, var nesaistīt aistētisko uzmanību.”18

Skaisto kā estētisko piepildījumu var asociēt tikai ļoti šaurā un individuālā skatījumā. „Skaistais ir aistētiskais vienā zināmā, noteiktā- klasiskā uztvērumā.”19 Skaistuma izpratne neiekļaujas kādos vispārzināmos kritērijos. Rodas loģisks jautājums, vai tad tikai skaistais ir tas, kas nodrošina mums estētisko iespaidu un baudījumu? M. Palēviča, balstoties uz citiem domātājiem, pie estētiskajām kategorijām pieskaita arī cildeno, traģisko un komisko.

M. Paleviča iedala trīs veidu ārpus estētikas kategorijas, kuras spēj radīt estētiskos pārdzīvojumus:

1. Pirmā no kategorijām ir cildenais, kas saistās ar reliģiju. Par cildenu mēs saucam kaut ko, kas ir pārāks par mums pašiem. Cildena rīcība vai cildens cilvēks asociējās ar kaut ko lielu, mums neaizsniedzamu. To var dēvēt arī par pilnību vai tiekšanos uz absolūto. Cildena rīcība tiek apbrīnota un cildeni cilvēki tiek augstu vērtēti. Šis ir iemesls, kāpēc cildeno saista ar reliģiju, jo tas liekas tik tāls no mums pašiem. „Cildenā būtība ir atkarības apziņa, pielūgsme, dievināšana, bijība un baigums.”20 Pret cildenu rīcību, mēs izjūtam cieņu. Visi augstākminētie cildenuma kritēriji ļoti cieši saistās ar Dieva pielūgsmi, kas ir arī izskaidrojums M. Palēvičas cildenā kategorijas pielīdzināšanai reliģijā.

2. Nākamā izdalītā estētiskā kategorija ir traģiskais kā ētiskais. Traģēdija cilvēkam ļauj būt tuvumā nozīmīgiem, lieliem notikumiem, kuri beidzas ar cīņu un bojā eju. Kā atzīmē M. Palēviča traģiskais saistās ar konkrētiem cilvēkiem un personībām. Ir iespēja just un dzīvot līdzi, kas mums arī sagādā estētiskos pārdzīvojumus. „Traģiskā apziņa ir ziņa par visa labā neizbēgamo sakaru ar ciešanām un tā saistās ar gribu rast no tā kādu augstāku atrisinājumu.”21 Traģēdija mūs „ievelk” savā būtībā, liek pārdzīvot kopā ar varoni.

3. Pēdējā estētiskā kategorija ir komiskais kā intelektuālais. Tas tiek skaidrots, atsaucoties uz Anrī Bergsonu, kurš secina, ka komiskais tiešā veidā saistās ar cilvēcisko. Nav ārpus cilvēka būtības pastāvošas komiskas lietas. Komisku attiecina tikai uz cilvēku, viņa rīcību vai vārdiem. Bergsona skaidrojums par smiekliem ietver tikai cilvēka darbības. Smieklus viņš uzskata kā reakciju uz sabiedrībā vispārpieņemtu sociālo normu pārkāpumiem. Iespējams ir grūti saprast, kāpēc komiskais vispār tiek kaut kāda mēra saistīts ar estētiku. M. Palēviča ir sagatavojusi atbildi, ka joks ietver kaut ko jaunu un oriģinālu. Otrreiz dzirdēts joks vairs neliekas tik smieklīgs, cik pirmajā reizē. Tātad svarīga ir tā intensionalitate uz doto brīdi.

Skaisto kā estētiskā baudījuma iegūšanas veidu ir vērtējams kritiski. Skaistais ir mānīgs faktors, kurš cilvēka dvēseli apmierina un, iespējams, pat piedāvā estētisku baudījumu, bet tas nav kreatīvs. Skaistums nekalpo jaunradei, tā darbība ir īslaicīga.

Secinu, ka ir tikai viena sfēra, kurā skaistuma iespaids var gūt sev pilnīgāko piepildījumu, tas ir attiecībā uz dabu. Viss pārējais skaistums ir mānīgs, pārejošs vai arī aizstājams. Attiecībās ar dabu, skaistuma estētiskais pārdzīvojums ir arī vienīgais no visiem iespaidiem, kādu varam gūt.

3. Jaunrade un intuīcija

Intuitīvisma saistīšana ar mākslu radās kā jauns virziens mākslas pētīšanas procesā starpkaru posmā. Tā bija netradicionāla pieeja, kas nostājās pretī jau pierastajai mākslas teorijas praksei. Latvijā mākslas aprindās bez M. Palēvičas, intuitīvisma piekritēji bija arī tādi dzejnieki kā Eduards Tūters un Kārlis Jēkabsons, kuri atzina intuīciju par nozīmīgāko spēku mākslas radīšanas

un vērošanas procesā. ”Jau 20.gadu sākumā viņa [M.Palēviča]22 akcentēja, ka mākslas valstība ir fantāzijas tēli, jūtas un pārdzīvojumi, kas atklāj lietu būtību citādi nekā zinātne un filozofija ”23

Jaunradei un intuīcijai M.Palēvičas filozofiskajos traktātos ir piešķirta nozīmīga loma. Šīs sfēras pētījumi ir kā turpinājums A.Bergosna aizsāktajiem spriedumiem. M. Palēviča estētisko uztveri ļoti cieši saista ar intuīciju. Lai mēs uztvertu mākslu un gūtu no tās estētisku pārdzīvojumu, mēs nevaram skatīties caur racionālu prizmu. Baudot mākslu, analītiskā uztvere ir „jānoliek malā”. Ir jāliek malā arī visas prāta robežas un māksla jāizprot caur garīgo „es”. Pēc M. Palēvičas atreferētiem Anrī Bergsona spriedumiem prāts ir praktiskā dzīves domāšanas forma. Prāta izmantošana filozofijas un mākslas uztverē ir kļūda, kuras rezultātā mēs tiekam novirzīti no pareizā ceļa mērķa sasniegšanā.

M.Palēviča nenoliedz prātu, kā mākslas izziņas līdzekli. Viņa piedāvā to izmantot kopā ar intuīciju. Prāts tiecās pēc jauniem iespaidiem un intuīcija ir tā, kura šos iespaidus ļauj saskatīt. Intuīcijai ir piedēvēta brīvība no jebkādas subjektivitātes. Intuīcija ir pati par sevi un tieši tāpēc tā spēj paskatīties no malas, spēj identificēt priekšmetu šī konkrētā priekšmeta dēļ, nevis sevis dēļ. M.Palēviča, balstoties uz A. Bergsonu to definē kā ar dzīvi saistītu pirmatziņu. „Intelekts dod mums lietu attiecības, lietu kontūras, bet ne pašas lietas, dzīves fotogrāfiskus uzņēmumus, bet ne pašu dzīvi”24. Turpretī intuīcija ir tā, kas mūs ieved līdz estētiskajām vērtībām- ļauj ieskatīties tālāk par materiālo pasauli. Intuīcija ļauj tvert būtību. „Savā ziņā intuīcija nav nekas cits kā padziļināta uztvere”25

Intuīcija ir mākslas pirmsākums. Attīstot intuīciju, cilvēks attīsta savas radīšanas spējas. Intuīcija ir vienlīdz svarīga gan māksliniekam, gan vērotājam. Intuīcija ir tas spēks, kas māksliniekam ļauj radīt un vērotājam dod iespēju iedziļināties un uztvert radīto mākslu savā iekšējā būtībā. „Lai rekonstruētu dzīvo realitāti, lai parādītu mums mākslas īstenību, mākslinieks radīšanā lieto ne gatavus sastingušus jēdzienus, ne prātu, bet intuīciju. Un lai mēs no savas puses mākslā šo dzīvo uztvertu, mums jānodarbina ne savas analīzes spējas, bet tiešas uzskatāmības spējas jeb intuīcija.”26

Intuīciju M.Palēviča skaidro kā cilvēka iekšējā „es” balsi. Intuīcija mūs ved pie lietu būtības gan katram savā iekšējā pasaulē, gan arī attiecībās ar ārpasauli. Cilvēka prāts atbild par racionālām lietām, tas dod iespēju domāt, bet pie šīs funkcijas arī viņa darbības lauks apstājas. Prāts strādā ar jau gatavām lietām un parādībām, bet intuīcija ir tā, kas šīs lietas spēj radīt un piedāvāt prātam. Prāts nav spējīgs radīt ko jaunu vai izdarīt secinājums, tas vienkārši apstrādā tam iedotos datus un informāciju. „No intuīcijas rodas mākslas, skaistuma, mīlestības un draudzības iespējamība- visa veida jaunrade un intuitīva.”27

Kad prāts ir savas funkcijas izdarījis, tālāk darbojas intuīcija. Prāts un intuīcija iet roku rokā, kā papildinājums viens otram. Ar intuīcijas palīdzību un cilvēka radošo pusi ir iespējams meklēt estētiskos baudījumus, iekļūt lietas iekšienē, atklāt dziļāko būtību un vēstījumu, bet bez prāta spējām mēs nespētu veidot kopskatu.

Par intuīciju kā noslēpumainu spēku un tās nozīmi cilvēka mentālajā dzīvē tiek runāts arī mūsdienās. Laikā, kad apkārtējā pasaule pret mums pavēršas svešāda un nesaprotama, cilvēks mēģina rast tam netradicionālus skaidrojumus. Ir tik daudz iespēju, piedāvājumu un plaša izvēle jebkurā dzīves jomā, ka cilvēks pats ar racionāliem lēmumiem nespēj tam izsekot līdzi. Ir jāpievēršas kaut kam, kas iet pāri vispārpieņemtiem un zināmiem skaidrojumiem. Intuīcijas nozīmi saistot ar divdesmit pirmo gadsimtu, gribu pieminēt latviešu jaunās paaudzes rakstnieci Noru Ikstenu, kura vienā no intervijā noradījām, ka intuīcija ir vispatiesākā cilvēka apziņa. Tas ir īstenais iekšējais spēks, kurš nepievils un kuram ir vērts sekot. „..pasaules ļaunuma gals iestāsies tad, kad tiks atšifrēta intuīcijas formula.”28 Liekas, zīmīgi, ka paejot vairāk kā septiņdesmit gadiem, kopš par intuitīvismu latviešu literātu aprindās sāka runāt M. Paleviča, šis jēdziens ir spējis saglabāt savu nozīmi. Laika periods, kas šķir divdesmitā gadsimta trīsdesmitos gadus no mūsdienām ir radījis iespēju intuīciju tvert un saistīt dažādos kontekstos, ne tikai mākslas sfērā. Kā nākamo N. Ikstenas izteikto spriedumu par intuīciju vēlos pieminēt to, ka tā ir jātrenē un jāattīsta. Manuprāt, savā veidā intuīcija ir dota katram, tikai ne katrs spēj atklāt izmantošanas iespējas. Kā atzīmē N. Ikstena intuīcijas trenēšana notiek individuālā veidā. Tā varētu būt gan meditācija, gan dabas atjaunojošais spēks vai kas cits. Iepazīstoties ar M.Palevičas spriedumiem par intuīciju, secinu, ka viņa nav pētījusi, kā un kur cilvēkā tā rodas, vai to ir iespējams attīstīt, kā arī - vai tā ir konkrēta un nemainīga cilvēka prasme.

4. M. Palēviča radošajā darbībā atzinīgi vērtē jaunlatviešu ieguldījumu kultūras un estētikas veicināšanā

Jaunlatviešu kustības aizsākumi meklējami sākot no 1850. gada, kad apzinoties nacionālisma nozīmi savas tautas kultūras attīstībā, vienkopus sāka pulcēties aktīvi atbalstītāji. Šo laika periodu sauc arī par pirmo latviešu nacionālo atmodu. Jaunlatviešu kustībai bija divi mērķi- pirmkārt, atbrīvoties no vācu sloga un otrkārt- profesionālas literatūru un mākslu izveide Latvijā. Līdz ar to, šeit arī meklējami pirmsākumi estētiskajai domai Latvijā.

Jaunlatvieši spēja ap sevi pulcināt ievērojamu ļaužu skaitu, jo kustības mērķis piesaistīja apspiestās sabiedrības šķiras. Līdz šim pakļaušanās vācu feodālismam radīja neizdevīgu situāciju galvenokārt valsts saimnieciskajā stāvoklī, kam sekoja arī sabiedriskā dzīve, kultūra un nacionālie jautājumi. Iedzīvotāji lika cerības uz jauno, no vācu muižkungiem brīvo dzīvi. „Jaunlatvieši savā cīņā pret vācu privilēģijām Baltijā saistīja visus nācijas spēkus, jo šajā laikā cita cīņā saucēja nebija.”29

Jaunlatvieši nepiederēja ne pie vienas partijas vai interešu grupas. Viņi paši vadīja seminārus, pārrunas, rīkoja sapulces. Lai gūtu sabiedrības atbalstu un veicinātu popularitāti, publicēja rakstus tādos preses izdevumos kā „Mājas Viesi” un „Sētu, Dabu, Pasauli”. „Jāatzīmē, ka izdevums „Mājas Viesis” tika dibināts 1856. gadā, kas bija pirmais latviešu valodā izdotais laikraksts un tā mērķis bija latviešu nacionālās un sociālās emancipācijas popularizācija.”30 “Mājas Viesa” izveide aktivizēja latviešu inteliģenci, tam radās plašs atbalstītāju loks.

Kā redzamākās Jaunlatviešu aktivitātes ir minamas Tērbatas latviešu studentu pulciņa izveide, laikraksta „Pēterburas Avīze” izdošana un Jura Alunāna grāmatas „Dziesmiņa” iznākšana.

Tērbatas latviešu studentu pulciņa darbība iezīmējās ar to, ka tā dalībnieki (Kr.Valdemārs. Kr.Barons, J.Alunāns u.c.) rīkoja apspriedes par sabiedrībai aktuāliem jautājumiem, to vidū arī par kultūru. Tērbatas universitātē studējošie latvieši sāka aktualizēt Baltijas problēmas, latviešu apstākļus, vajadzības un nākotnes izredzes.

„Pēterburgas avīze ” (1862.–1865.) tika izdota Sanktpēterburgā, jo tolaik tur dzīvoja liela daļa nacionāli noskaņotās latviešu inteliģences un bija labvēlīgi apstākļi avīzes izdošanai un cenzūrai. Laikraksta izdošanas mērķis bija tautas pašapziņas celšana un uzdevums „...veicināt saimniecisko attīstību, kas būtu brīva no vāciešu spaidiem. Otrkārt, atbrīvot tautu no vācu garīgās aizbildniecības, mācītāju slogu, veidot nacionālo kultūru.”.31 Tās izdošanas laiks nebija ilgs- trīs gadi. Bet šis laika posms bija pietiekams, lai modinātu tautā patriotisku garu. Latviešu aktivitātes Sanktpēterburgā izsauca neapmierinātību Baltijas augstāko kārtu – muižniecības un garīdzniecības, kā arī varas aprindās. Tika veikta virkne represīvu pasākumu pret aktīvākajiem jaunlatviešu kustības dalībniekiem.

1856. gadā Juris Alunāns laiž klajā grāmatu „Dziesmiņa”, kas tiek uzskatīts par pamatu latviešu nacionālajai modernai literatūrai. Grāmatas ievērojamos panākumus saista ar tā laika netradicionālo saturu. Līdz šim dzejnieki savos daiļdarbos latviešu tautu aprakstīja kā vergus, padevīgus kungu un mācītāju kalpus, turpretim J. Alunāna grāmatas izdošanas mērķis bija augstāk minēto noliegt un celt tautas kopējo pašapziņu. „ Muguru locīšanas vietā tā likt celt galvu augšā, ar pavisam citu skatienu ielūkoties apkārtējā pasaulē, savā nākotnē.”32

19. gs. 60. gadu otrajā pusē Latvijā dibinājās jaunas latviešu organizācijas. Īpaša nozīme nācijas veidošanās ceļā bija Rīgas Latviešu biedrībai. Biedrība uzsāka aktīvu latviešu kultūras dzīves organizēšanu. Visos novados vērsās plašumā koru kustība, tika rīkotas teātra izrādes, kā arī dibinātas dažādas biedrības – īpaši dziedāšanas biedrības.

Jaunlatviešu darbības kultūras attīstības veicināšanā ir devušas nozīmīgu ieguldījumu estētikas aizsākšanai. Tā kā šo pulciņu pārstāvji nāca no sabiedrības inteliģences, tad daudzi no viņiem bija rakstnieki, dzejnieki un folkloristi. Nozīmīgs ir fakts, ka Latvijas estētikas aizsākumi nesaistās ar mākslu. Pirmie apcerējumi ar estētisku ievirzi ir par valodu, nacionālo pašapziņu un folkloru, kur visspilgtāk iezīmējas tikai divi autori- A. Kronvalds un Auseklis. Viņu darbi mērķtiecīgi tika saistīti ar estētisko domāšanu. Estētika Latvijā radās līdzās nacionālisma idejām. „Jaunlatvieši apstiprināja tādu sociālo un estētisko ideālu, kas bija virzīts uz tautas atbrīvošanu no apspiestības, uz brīvu, patstāvīgu saimnieciskās un kultūras dzīves veidošanu.”33 Pirmās estētiskās atziņas meklējamas rakstos par latviešu tautas kopējo nacionālo pašapziņu. Jaunlatviešu kustības popularizētās idejas atstāja plašu ietekmi iedzīvotāju vidū, kas kopumā izvērsās kā Latvijas kultūras uzplaukums.

1. M. Palēvičas pētījumi Raiņa radošās darbības estētikā

M. Palēviča pētot Raiņa daiļradi, sniedz ieskatu viņa izpratnē par estētikas nozīmi. Filozofe ir sīki izpētījusi un precīzi orientējās Raiņa dzejoļos, lugās un aforismos. Par to liecina pētījuma atsauces uz traģēdiju „Uguns un nakts”, poēmu „Ave, Sol” un citiem Raiņa darbiem. M. Palēvičai ir plašs redzējums Raiņa daiļradē, kas ļauj spriest par viņa māksliniecisko uztveri.

Raiņa estētikas jēdziena izpratne saistās ar radīšanu. „Īpaša nozīme radīšanas principam ir mākslā. Ja dzīvē, ikdienā radošas, estētiskas vērtības ir augsta dāvana, ir svētki, jo ikdiena ir spiesta un prot iztikt arī bez tam, tad mākslas jaunrades akti ir neatvairāma nepieciešamība.”34 Rainis estētiku ļoti cieši saista ar radīšanu. Viņa daiļrades tapšanā, radīšanas faktors ieņem lielu nozīmi. Rainis akcentē jaunrades nozīmi ikviena cilvēka personiskajā izaugsmē. „Radošais darbs Raiņa izpratnē ir augstākā vērtība, laime cilvēkam.”35 Radīšana attīsta cilvēka domāšanu, paver plašāku skatu gan mākslas pasaulē, gan ikdienas gaitās. M. Palēviča Raiņa dzejā atrod apliecinājumu tam, ka radošais gars kaut kāda mērā ir katrā indivīdā un tā spējas ir neierobežotas. „Raiņa dzejā apliecināta doma, ka cilvēka radītāja spēks ir nebeidzams un neizsīkstošs, tas ir dots- „pārpilnā mērā”36.

Viņš uzskata, ka katra jauniegūta zināšana ir „jāizlaiž” caur sevi, savām domām un tikai tad tai ir reāla pievienotā vērtība. „Īsta gudrība balstās iegūto zināšanu pārstrādē, tālākattīstīšanā”37. Rainis grib pateikt, ka iegūt jaunas zināšanas ir vērtība, bet mācēt šīs zināšanas pārstrādāt jaunā līmenī, no tām iegūt kaut ko tālāk, ir daudz vērtīgāk. Šeit es saskatu līdzību ar to, par ko runāja M.Palēviča, ka estētisku baudījumu cilvēks var atrast tikai katrs pats. Pēc citu ieteikumiem, estētiskos iespaidus nav iespējams meklēt, jo tie rodas dziļi personīgi un intīmi. Kā piemēru minu M.Palēvičas atziņu, ka lasot recenziju par mākslas darbu, estētiskas domas neraisās, ir pašam jāredz un jāsajūt konkrētais darbs.

Par vienu no radīšanas pamat nosacījumiem Rainis min tādu cilvēka īpašību kā smalkjūtība. Smalkjūtīga attieksme veicina radīšanu. Pārsteidzošs ir fakts, ka šo īpašību Rainis piedēvē arī labam politiķim vai valstsvīram, ne tikai mākslas nozarē nodarbinātiem cilvēkiem. „Katra sabiedrības un valsts iekārta ir nepilnīga, kad viņu nodod šablonisku, viduvēju vīru rokās un atstumj radošus garus; jo tā neizmanto sabiedrības augstākos spēkus un kavē attīstību.”38

Rainis ļoti mērķtiecīgi ir strādājis, lai trenētu savu radošo garu. Viņš apzinājās visu ko sevī ietver radošā domāšana un to attīstījis.

M. Palēviča ir pētījusi ne tikai Raiņa radīšanas principu, bet arī skaistuma izpratni, kuru viņš saskata ļoti plaši sev apkārt- sākot ar dabu, mākslu, ikdienu un beidzot ar politiku un pat kosmosu. „Rainis skaistuma jēdzienu tver ļoti plaši, visu aptveroši- dialektiski: ietver tajā laiku un telpu, kosmosu un mūžību un atzīst daiļumu eksistējam dabā- objektīvi, neatkarīgi no cilvēka apziņas, no viņa uztveres; līdz ar to Rainis tver skaistumu subjektīvi, apliecina skaistumu cilvēka iekšpasaulē, viņa pārdzīvojumos, uztverēs, jūtās un domā.”39

Rainis par nozīmīgu indivīda piepildījumu ir uztvēris arī darbu, kurā cilvēks gūst sevis piepildījumu, kā arī- sniedz kopējo sociālo labumu. Rainis darbu neuztvēra tikai kā viena indivīda pašmērķi. „ Garīgās augšanas un sevis piepildījuma alkas Rainim tomēr nav kaut kas pašmērķīgs. Tas viņam ir sociālu mērķu piepildīšanas ceļš. Garīgās augšanas, sevis piepildījuma reālais un drošais līdzeklis ir darbs.”40 Rainis akcentē darba pozitīvo nozīmi cilvēka attīstībā.

Interesanti ir iepazīties ar Raiņa intuīcijas skaidrojumu, kas kaut kādā mērā atšķiras no M.Palēvičas un A. Bergsona. Rainim intuīcija tiek noraidīta kā mākslas rašanās aizsākums. Drīzāk intuīcija tiek piedāvāta kā palīglīdzeklis pasaules vai mākslas uztveršanā. Kā skaidrojumu viņš tam sniedz intuīcijas saistības ar prātu. „Taču intuīciju izprot kā momentu, ko var kontrolēt un apzināt prāts un saprāta caurstrāvotas jūtas”41

Kopumā Raiņa atziņām par estētiku piemīt līdzīgas ievirzes M.Palēvičas estētikas skaidrojumam. Pie atšķirīgiem izteikumiem varu minēt tikai divus, no kuriem viens ir par intuīcijas nozīmi un otrs- M.Palēvičas estētiku vairāk tuvina mākslas pasaulei, bet Rainis to meklē jebkur sev apkārt.

„Attīstības, augšanas idejas Raiņa personībā, viņa daiļradē un pasaules uzskatā ir nešķiramā sakarā ar viņa radīšanas ideju, ar viņa jaunrades principu. Šis princips ir izcelt un dziļi apgaismots kā Raiņa dzejdaros, tā viņa piezīmēs un vēstulēs.”42

3. ANRI BERGSONA IETEKME M. PALĒVIČAS FILOZOFISKAJOS UZSKATOS

   1. Ieskats A. Bergsona (1859- 1941) filozofiskajā darbībā

Lai skaidrotu M. Palēvičas saistību ar A. Bergsona uzskatiem, turpmākajā nodaļā izskatīšu šī autora nozīmi filozofiskajā domā deviņpadsmitā gadsimta nogalē un divdesmitā gadsimta sākumā.

Anrī Bergsona slavas periods ir datējams apmēram no 1900.gadam līdz Pirmā Pasaules kara sākumam, kad franču filozofiskajā domā viņš izvirzījās priekšgalā. Bergsona sevi piesaka kā revolucionāru domātāju, kura idejas nostājas pretstatā jau ierastajai tā laika zinātnes filozofijai. Viņa netradicionālais filozofiskais skatījums iegūst daudz atbalstītājus, kā arī tik pat daudz noliedzējus.

Bergsonisms kā atsevišķs virziens parādās pēc Anri Bergsona ietekmes dzīves filozofijas veidošanā. „A. Bergsona ietekme ir vērā ņemama starp filozofiem Amerikas Savienotajās Valstīs un Lielbritānijā, bet jo īpaši Francijā”43. Salīdzinot ar pārējām Eiropas valstīm, Latvijā bergsonisma idejas parādās samērā vēlu. Vācijā, Krievijā un, Bergsona dzīves vietā, Francijā, viņa idejas jau pāris desmit gadus tiek apspriestas, kritizētas un analizētas. Pie aktīvākajiem bergsoniešiem varam piesaukt tādus autorus kā Granžans, Sorels- Francijā; Šteinbergers- Vācijā un Loskis, Bobiņins- Krievijā. Paši bergsonieši šim virzienam ir devuši skaidrojumu: „Bergsons no mums prasa visupirms kaut ko līdzīgu iekšējai katastrofai, un ne katrs ir spējīgs uz tādu loģikas revoluciju. Bet tiem, kuriem ir bijusi vajadzīgā gara elastība priekš tam, lai izvērstu šo psichologisko volte face44, nav iespējams vairs atgriezties pie iepriekšējā gara stāvokļa: tie jau ir bergsonieši.”45.

Bergsona pētījumi notiek vairākās virzienos. Sīkāk izskatīšu konkrētas saistības ar M. Palēvičas filozofisko viedokli. Kā pirmo minu atziņu par cilvēka būtību, kura ir dalāma divos veidos: pirmā atbild par sociālo „es” un otrā- par savu pamata „es”. Tiek aktualizēta cilvēka mentālā daba, kura nesaistās ar prāta spējām. Bergsons skaidro atšķirības starp šiem duālajiem spēkiem, kuri mīt katrā no mums. Bergsons cilvēka virspusējo „es” salīdzina ar rudens lapām, kuras „..peld uz mūsu dvēseles virsmas kā rudens lapas uz dīķa virsmas.”46.Viņš ir pārliecināts, ka cilvēkā ir kaut kas vairāk, kā vienīgi racionālais prāts.

Meklējot atšķirības starp augstāk minētajām divām cilvēka pusēm, Bergsons nonāk pie secinājuma par intuīcijas esamību katrā no mums. Ar intuīcijas palīdzību, mēs varam uzzināt patiesās dzīves vērtības, kuras nevar atrast intelekts. Intuīcija ir spējīga atklāt patieso dabu cilvēkam, pasaulei un lietam. Intuīcija parāda, kas ir zem virspusējās, praktiski tveramās un acīm redzamās pasaules ainas. Bergsons nodrošina savu pozīciju kā dzīves filozofs ar to, ka cilvēka būtības skaidrošanā, prātu un intelektu noliek otrajā plāna, par noteicošo izvirzot intuīciju. To neatbalsta zinātnes filozofija, kura visa skaidrojumu meklēja un saistīja ar prāta racionalitāti. Bergsons izdara secinājumus, ka intuīcija ir dzīves un īstā „es” izziņas fenomens.

Jāatzīmē, ka Bergsons nav noliedzis cilvēka materiālo (t.i. virspusējo) dzīvi, bet aicina to pieņemt kopskatā ar pamata „es” būtību. Cilvēks dzīvo sabiedrībā, kura prasa iekļauties vispārpieņemtajās normās. Tā uzliek sava veida pienākumus, kurus pildām mūsu virspusējās puses vadīti. Un tas ir primārais nosacījums cilvēka fiziskai izdzīvošanai un atražošanai. „Bergsonam vienmēr ir bijuši divi dzīves koncepti – viens ir pragmatiskais dzīves nojēgums, kas nosaka to, ka dzīve/dzīvība ir pienākums, nepieciešamība un vajadzība izdzīvot. Tāda ir dzīves izpratne pirmajā nozīmē, un tikai pēc tam pie Bergsona atrodam otro izpratni, dzīvi kā iekšēju, temporālu fenomenu, radošu, kreatīvu dzīvi.”47

Anri Bergsona filozofiskie jēdzieni M. Palēvičas estētiskajās atziņās

M. Palēvičai iepazīšanās ar A. Bergsonu deva vairākas jaunas atziņas un filozofiskas atklāsmes. Tā pat kā pārējie A. Bergsona sekotāji, arī viņa, iepazīšanos ar šī filozofa darbiem, vērtē, ka neatgriezenisku domu maiņu citā, plašākā virzienā. M. Palēvičas izdotās apceres un pētījumi lielāko daļu ir A. Bergsona filozofijas turpinājums.

M. Palēviča rakstā „Anrī Bergsona revolucionāra nozīme filosofijā” norāda, viņasprāt, trīs svarīgākos apcerējumus, kuros var iepazīties ar A. Bergsona filozofijas kodolu:

1. „Tiešie dotie apziņas dati”- psiholoģisks apcerējums, kurā A. Bergsons izdara „es” pētījumus sevī pašā;

2. „Matērija un atmiņa”- psiholoģisks darbs, kura beigās ir metafiziski secinājumi par cilvēka „es”, kuram ir jāiekļaujas apkārtējā sabiedrībā un vidē;

3. „Radošā evolūcija”- metafizisks pētījums par ārpasauli, kā neatkarīgu būtību.

Turpmākajā nodaļā aplūkošu aizgūtus jēdzienus no A. Bergsona, kurus M. Palēviča turpina interpretēt un iztirzā savas filozofijas kontekstā.

Intelektuālisms kā prāta darbības veids jauno laiku filozofijā tiek kritizēts. „Par inetelktuālismu sauc filosofisku mācību, kas visu īstenību domā atpazīstamu un pieejamu tikai prāta pētīšanai, tikai intelektuālai atziņai.”48 Dzīves filozofija nepieņem prātu, kā īstenības atklājēju. „Antiintelektualisms ir modernās sabiedrības gaumē.”49 M. Palēviča mēģina rast pierādījumus prāta ierobežotajai darbībai filozofijas zinātnes kopskatā. Viņa savos apcerējumos atsaucas ne tikai uz Anri Bergsonu, bet arī citiem tā laika domātājiem un rakstniekiem (piemēram, Mopassans, Zolā), kuri kritizēja intelektuālismu kā īstenības radītāju.

M. Palēviča nonāk pie jautājuma par filozofijas patiesumu. „Filosofija stāv sekojošas dilemmas priekšā: vai nu filosofiskā patiesība ir neaptverama, tad nav vērts pēc viņas tiekties, tad vispārīgi nav nozīmes filosofijai, jeb vai filosofi ir lietojuši nepareizus līdzekļus šīs patiesības iegūšanai, nav atraduši pareizo metodi, pētījuši ar tādām psichiskām spējām, kurām nepadodas īstenība.”50 M. Palēviča norāda, ka, ja tomēr filozofija nav devusi īstenības pareizos formulējumus, tas netraucē turpināt dzīvot saskaņā ar sevi un īstenību. „Ļoti rets dara sev galu tikai tādēļ, ka viņš dzīves nesaprot. Un ja mēs esam izmisumā un sakām, ka dzīves nesaprotam- slimojam ar dzīves nesaprašanu.”51 Atsaucoties uz Bergsonu, M. Palēviča šādu stāvokli sauc par intelektuālisma ekscesu. Kopumā vērtējot īstenības meklēšanu, M. Palēviča norāda, ka ikdienas dzīvē mēs ar īstenību saprotamies. „..katru dienu atrisinām dzīvojot mīklu, kuru intelektuālā filosofija paziņo kā neatrisināmu.”52

M. Palēviča turpina šo jautājumu pētīt un pieņem, ka filozofiskā patiesība tomēr eksistē, bet līdz šim ir pielietoti nepareizi līdzekļi, kā rezultātā īstenības vietā esam saņēmuši vienīgi maldus.

Tālākā pētniecība norisinās augstāk minēto nepareizo līdzekļu apzināšanā. Kā galveno problēmu M. Paleviča izvirza abstrakciju. „Abstrakcija tā tad ir pati attālināšanās no dzīves, īpašības atdalīšana no paša priekšmeta.”53 Abstrakcijas skaidrošanas piemērā min jēdzienu „koks”- kas pats par sevi ir kaut kas abstrakts un nezināms, tikai tā tēls un zināmi priekšstati dod mums skaidru izpratni, par šī jēdziena nozīmi. Abstrakcijas spējas M. Palēviča saista ar estētisko iespaidu mākslā. „ Tādā stāvoklī [abstrakcijas]54 mēs atrodamies tīra estētiska vērojuma momentos: izolēti no ārpasaules nodziļināmies dotajā atsevišķā estētiskā parādībā.”55 Mākslas tīrā vērojuma nozīme tika izskatīta jau otrās nodaļas sākumā par estētisko iespaidu.

4. M. PALĒVIČA- FEMINISMA AIZSĀCĒJA LATVIJĀ

   1. Latvijas akadēmiski izglītoto sieviešu apvienība

Latvijas akadēmiski izglītoto sieviešu apvienība ir pirmā Latvijā, kurā tiek pārstāvētas sievietes intereses sabiedrībā, loma ģimenē un vienlīdzīgās darba iespējām ar vīriešiem. „Biedrības mērķis ir apvienot Latvijas akadēmiski izglītotās sievietes bez tautas un politiskās izšķirības, lai:

a) veicinātu saprašanos un draudzīgas attiecības viņu starpā;

b) sekmētu viņu garīgo darbību un atbalstītu viņas saimnieciskā ziņā;

c) aizstāvētu viņu profesionālās intereses;

d) stiprinātu akadēmiski izglītotās sievietes iespaidu un nozīmi Latvijas kultūras dzīvē.”56

Savienība tiek izveidot 1928. gada 12. jūnijā. M. Palēviča ir viena no deviņām apvienības dibinātājām. Sekmīgai organizācijas darbībai, savienība tika sadalītā nodaļās, kur katrai komisijai tika piešķirts konkrēts mērķis. Apvienības dibināšanā izveidoja četras darba grupas:

1. Sabiedriski- tiesiskā komisija;

2. Kulturālās darbības komisija;

3. Informācijas komisija izglītības apstākļu pētīšanai Latvijā;

4. Ceļojumu komisija.

Savienības mērķi un aktualitātes tiek publicēti neregulārā izdevumā „Latvijas akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības ziņojumi”. Šajos izdevumos savienības locekles sniedza informāciju par izglītotas latviešu sievietes interesēm. Tik publicēti gan zinātniski pārspriedumi, gan esejas, gan aktuāla informācija tādos rakstos kā, piemēram, „Latviešu sieviete kā politiķe”, „Sievietes- zinātnieces”, „Sievietes stāvoklis Polijā”, „Par laulāto mantojuma attiecībām”, „Par ārlaulības bērnu stāvokli”.

Lai veicinātu sieviešu izglītošanos regulāri tika vākta, apkopota un apvienības ziņojumos publiceta informācija par iespējām studēt un saņemt stipendijas kādā no ārvalsts augstskolām. Katrā ziņojumā tika aprakstīta konkrēta augstākās izglītības iestāde, tās piedāvātās mācību programmas un nepieciešamās formalitātes, lai uzsāktu studijas.

Tika uzsvērta nozīmīgā loma sadarbībai ar ārpus valsts organizācijām. Savienības dalībnieces aktīvi meklēja sev atbalstītājas arī aiz Latvijas robežām. Tika dibināti sakari ar līdzīgām organizācijām Vācijā, Anglijā, Krievijā, Austrijā un citur. Cieša saikne gadu garumā izveidojas ar starptautisko vispasaules organizāciju International Federation of University Women. Ar šīs organizācijas palīdzību tika veidoti starptautiski kongresi, apmaiņas braucieni un ekskursijas, lai iepazītu un gūtu pieredzi sieviešu tiesību aizstāvēšanai Latvijā.

Biedrības pārstāvju savstarpējās sadarbošanās veicināšanai, kā viena no aktivitātēm jāmin organizācijas tematiskie diskusiju vakari, kuri norisinājās vienu reizi mēnesī. Kādai no dalībniecēm bija jāuzstājas ar referāta priekšlasījumu pēc kura notika diskusijas. Pirmo diskusiju vakaru 1928. gada 14. oktobrī atklāja M. Palēviča ar lasījumu par tēmu „Sieviete un cilvēka garīgais uzdevums”.

M. Palēviča vienā no savienības ziņojumiem publicē rakstu par, viņasprāt, īstenāko savienības izveides mērķi, kas balstās uz nacionālisma pamatiem un saistās ar garīgām vērtībām. „Bez vēlēšanās uz analoģiskas savienības izveidi, kāda tā jau bija citviet, Latvijas sievietēm bija savas personīgās valsts mēroga intereses: tā bija liela un toreiz mums daudzām dedzīga vēlēšanās stiprināt latvju sievietes garīgās intereses, veicināt viņas profesionālo darbu un līdz ar to radīt un izveidot latvju sievietes kā garīga cilvēka lomu un nozīmi Latvijas dzīvē.”57 Arī sieviešu vidū nacionālie jautājumi tā laika Latvijā izvirzījās priekšplānā.

Pēc desmit gadu ilgas Latvijas izglītoto sieviešu apvienības darbošanās, tā bija nostiprinajusi savas pozīcijas un ieguvusi atpazīstamību Latvijas sabiedriskajā dzīvē. Šis ir laika posma, kad organizācijas aktīvās darbības noplok. Netika radītas jaunas idejas. Organizācijas ietvaros vajadzēja pārmaiņas tās pamatvērtībās. M. Palēviča jaunu vērtību izstrādi saista ar, sev tuvajiem, estētiskajiem uzskatiem par tuvošanos dzīvei. „Tagad, kur biedrība skatās atpakaļ uz desmit esamības gadiem, ir jāmeklē atkal pēc jauniem biedrības pamata padziļinājumiem: ir jāstājas tuvākā un ciešākā sakarā ar pašu dzīvi un jābūt modrībā par aktuāliem notikumiem, kas skar Latvijas intelliģentās sievietes interese.”58

2. M. Palēvičas nostāja sieviešu tiesību jautājumos

M. Palēviča iestājas pret nepamatoti piešķirto varu, kas pieder vīrietim. Viņa pirmām kārtām popularizēja sabiedriskajā domā ideju par atsacīšanos no jebkādas aizbildniecības savu problēmu risināšanā. Sievietei pašai pieder atbildība par sevi.

Pretējais dzimums tiek skatīts no divējādas prizmas, kurā redzams vīrietis kā cilvēks un vīrietis savā būtībā, turpretim sievietei tiek piešķirta tikai viena iespēja- būt sievietei savā būtībā, aizmirstot viņu kā cilvēku. „Vīrišķīgais tā pat kā sievišķīgais neizsmeļ cilvēku vīrietī un sievietē, tas ir kaut kas šaurs un noteikts, kas attiecas pret visu cilvēku kā daļa pret veselo.”59 M. Palēviča kritizē aplamos spriedelētājus, kuri norāda uz sievišķajām un vīrišķajām rakstura iezīmēm kā par pamatu to minot sadalījumam sabiedrībā. Filozofe neizvirza dzimumu kā norādošo faktoru cilvēka būtības apzināšanā. Cilvēku kā indivīdu viņa izvirza augstāk nekā atsevišķa dzimuma būtni. „Vērtīgais cilvēkā- radīšanas spējas mākslā, zinātnē, vispārīgi kultūra sakņojas nevis dzimuma īpašībās, bet seksuāli neitrālajā gara laukā- tas ir dievišķīgas dabas.”60 Centienus atbrīvoties no vīrišķā dzimuma aizbildniecības, feminisma pretinieki uzskatīja par egoismu. Viņi nesaskatīja pamatojumu un noliedza sievietes vēlmi pilnveidot savu personību un patstāvību. Feminisma pamatojumu viņa pauda sekojošā atziņā: „Persona ir ikviens cilvēks, bet personība ir uzdotība, kas katram jāpiepilda pašām, un būtu netaisnīgi domāt, ka brīvība apliecināt sevi, savu pašvērtību ir tikai viena dzimuma privilēģija sabiedrībā.”61

2. M. Palēvičas atbilde sieviešu tiesību kritikai

Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības izveide, deva pamatu kritikai par tās sabiedriskā labuma pamatojumu. Izvirzījās zināma sabiedrības daļa, kura neatbalstīja un noliedza jebkādas darbības, kas aktualizētu sievietes neatkarību un vienādās iespējas ar vīriešiem. Kritiķu argumenti tika klāstīti negatīvā formā dažādās grāmatās un preses izdevumu publikācijās. Atsaucoties uz kritiku, M. Palēviča sagatavoja publikācijas, aizstāvot sieviešu intereses.

Vieni no aktīvākajiem kritiķiem izvirzījās grāmatas „Sievietes vieta pasaulē” autors V. Reiznieks, kā arī viņa līdzgaitnieki V. Sinaiskis un L. Breikšs. Viņi savos uzskatos pauda trīs veidu pārliecības:

1. Sievietes vienīgais piepildījums sabiedrības labā ir seksualitāte, kas nodrošina dzimtas turpināmību;

2. Sievietes tiek raksturotas kā „..stihiski emocionālas, neierobežota, kā dēļ ar likumu esot nepieciešams ierobežot sievietes tiesības.”;62

3. Sievietes izglītība kaitē ģimenes vērtību izkopšanai.

M. Palēviča kritiķu izteiktos apgalvojumus atspēko ar vēsturisko pamatojumu. Gadu gaitā sievietes loma latviešu ģimenes saimnieciskajā dzīvē ir bijusi tik pat svarīgā, cik vīrieša. Sieviete, tā pat kā vīrietis ir smagi strādājusi, iedama lauku darbos, kopjot lopus un uzturot ģimenes pavardu. „Mūsu vēsture neliecina, ka viņas „darbības lauks” būtu īpaši bijis dzimuma lauks.”63 Meklējot atbildes latviešu tautas vēsturē, M. Palēviča min arī sievietes tieksmi pēc izglītības un garīgā pilnveidojuma, kas gadu gaitā izpaudās kā tautas dziesmu vākšana, tikumu un atziņu apkopošana. Balstoties uz vēsturi, M. Palēviča kritiķu argumentus norāda kā „..latviešu sievietei nepieņemamus, kā svešus un citur aizgūtus, kā tādus ar kuriem novirzāmies prom no latvietības tikumiem, no mūsu vērtīgajām zemnieku tradīcijām, pēc kurām saimniece ir bijusi tik pat atbildīga un svarīga darbos un pienākumos, kā saimnieks.”6

SECINĀJUMI

Bakalaura darba izstrādes gaitā iepazinos ar ievērojamu daļu M. Palēvičas pieejamajiem pētījumiem, apcerējumiem un esejām. Apkopotā literatūra sniedza zināmu priekšstatu par filozofes:

1. radošo darbību;

2. atziņām;

3. nozīmi Latvijas mākslas vēstures veidošanā;

4. sadarbību ar aizrobežu filozofiem.

Kā arī paplašināja vispārēju skatījumu par kultūras un sociālās dzīves jautājumiem 20. gs. Latvijā.

Darba sākumā izvirzītais mērķis „sniegt ieskatu M. Palēvičas radošajā darbībā, novērtējot autores ieguldījumu estētikas attīstīšanā un feminisma jēdziena aktualizēšanā Latvijas kontekstā” ir sasniegts, jo visi trīs no uzskaitītajiem darba uzdevumiem ir izpildīti.

Darba veidošanās procesā zināmas grūtības sagādāja literatūras pieejamība. M. Palēviča pārsvarā savu filozofisko viedokli publicēja preses izdevumos un žurnālos, kuri šobrīd ir pieejami tikai dažu bibliotēku arhīvos. Kā arī pagaidām latviešu literatūrā nav daudz autoru, kuri atsauktos uz M. Palēviču vai arī rakstītu par viņu pašu.

Apkopojot M. Palēvičas dzīves gājumu un radošo veikumu, nonāku pie secinājuma par viņas dzīves uztveri- mākslu saskatīt būtisko, atšķirot to no nebūtiskā, iekšēji attīstīties, mainīties un spēt mudināt uz to arī kopējo sabiedrības domu. M. Palēvičas darbošanās lauks ietver plašu amplitūdu, viņa ir zinātniece, sabiedriskā darbiniece un pedagoģe vienlaicīgi.

Par nozīmīgākajām atziņām estētikā ir jāmin, radošais gars, estētiskais iespaids un jaunrade. Šie ir viņas atslēgas vārdi mākslas pētījumos. Radošā gara un estētiskā iespaida nozīme tiek saistīta ar cilvēka personīgo izaugsmi. M. Palēvičas atziņās tikai radošs cilvēks ir brīvs savās domās. Estētiskā iespaida mirklis aktivizē indivīda garīgo „es”.

Nozīmīgas ir M. Palēvičas aktīvās darbības feminisma popularizēšanā Latvijā. Mūsdienu sabiedībā sieviete kā indivīds ir spējusi nostiprināt savas pozīcijas, bet divdesmitā gadsimta pirmajā pusē viņas vienīgā sūtība bija ģimenes atražošana un bezierunu paklausība vīrišķajam dzimuma. „Dzimumatšķirības un līdz ar to sievietes un vīrieša darbības sfēras bija dabas nosacītas, tāpēc grozīt vai pretoties dabai gluži vienkārši nebija pratīgi.”65 M. Palēviča uzrunā sabiedrību, aicina sievieti uztvert kā līdzvērtīgu vīrietim, neierobežojot viņas patstāvību, vēlmi pēc garīgās izaugsmes un izglītības ceļu. Pret šādiem aicinājumiem tā laika sabiedrība izturējās negatīvi, nesaprasdami pamatu, tādām prasībām. „No bērnības sākot, visu mūžu mani pavada šāds credo: sieviete nedrīkst būt tikai sieviete, lielākais jauno laiku piepildījums, demokrātijas vērtīgais sniegums ir- sievietes mošanās viņas cilvēcībā.”66 Sieviešu tiesību aizstāves saņēma lielu devu kritikas un nepamatotus aizvainojumus par feministiskās kustības aizsākšanu. „Sieviešu emancipācijas kustības atbalstītājas būtībā ir parazītes, kuras neko nedara, jo ir materiāli labi situētas, un kuras „aizmirst” savu dzīvju galveno uzdevumu, tā vietā izvēlēdamās sadomāt teorijas šī parazītisma aizstāvībai.”67

Kā vērā ņemamu faktu par M. Palēvičas dzīvi minu viņas iekļaušanu 2008. gada izdotajā grāmatā „100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā”. Grāmatā tiek uzsvērta M. Palēvičas nozīme Latvijas kultūras vēstures veidošanā. Viņai tiek piedēvēts neparastais, literārajās darbībās nezināmais rakstīšanas stils un domu gājiens. „..M. Palēviča nav esejiste, viņas darbi var šķist pasausi, tie nesaviļņo, neaizkustina jūtas, taču iekvēlina garu un liek rosīties domai”68

AVOTU UN LITERATŪRAS APSKATS

1. Palēviča, M. „Aistētikas problēmas: apceres un esejas”- M. Palēviča šajā darbā sniedz skaidru priekšstatu par estētiku kopumā un tās nozīmi mākslas radīšanas un vērošanas procesā. Šis ir apjomīgākais un ievērojamākais filozofes publicētais pētījums estētikas nozarē. Darba pamatproblēmas tiek aizgūtas no franču filozofa Anri Bergsona, kuras M. Palēviča piedāvā savā interpretējumā.

2. Pelše, S. „Latviešu mākslas teorijas vēsture: Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā (1900-1940)”- autores disertācijas darbs, kurā viņa sniedz vēsturisku pārskatu par konkrētā laika periodā tapušajām latviešu mākslas teorijas atziņām. Pētījumā ir iekļauta arī sadaļa par M. Palēviču un citiem tā laika intuitīvisma atbalstītajiem Latvijā.

3. Zeile, P. „Estētiskā doma Latvijā (līdz 1940.gadam)”- autors sniedz apskatu par Latvijas kultūras aizsākumiem saistībā ar vēsturi. Tiek aptverts plašs pētījuma loks, sākot no Garlība Merķeļa, kam seko jaunlatvieši, Rainis un citi tā laika aktīvisti nacionālajos un kultūras jautajumos.

4. Palēvičas, M. publikācijas izdevumā „Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības ziņojumi”- pieejama informācija par apvienības vēsturi, izveidi, mērķiem un iestāšanās normatīviem, kā arī tiek iespiesti raksti par tā laika aktuālām tēmām sieviešu tiesību popularizēšanai.

5. Palēviča, M. publikācija „Anri Bergsona revolucionārā nozīme filosofijā” izdevumā „Izglītības Ministrijas mēnešraksts”- tiek uzsvērta A. Bergsona nozīmīgā loma dzīves filozofijas veidošanā. M. Palēviča atreferē un iekļauj savos filozofiskajos spriedumos A. Bergsona idejas.

6. Paleviča, M. raksts „Mans dzīves gājums” izdevumā „ Latviete”- autore sniedz savas biogrāfijas atainojumu, iekļaujot tajā gan mācības, gan ģimeni, gan radošās darbības gaitas.

7. Palēvičas, M. raksts „Garīgās augšanas un atjaunotnes ideja Raiņa estētikā” izdevumā „Padomju Zeme”- M. Palēviča labi pārzināja un aizrāvās ar Raiņa daiļliteratūru. Viņa pētīja Raiņa idejas un smalko daiļrades veidošanas stilu, saskatot arī tur sev tuvo tēmu- estētika.

8. Palēvičas, M. raksts „Garīgās augšanas un atjaunotnes ideja Raiņa estētikā” izdevumā „Padomju Zeme”- šajā rakstā M. Palēviča piedāvā iepazīties ar Raiņa uzskatiem par cilvēku, kura būtībai vienmēr ir jātiecas uz augšu, jāmācās un jāattīstās. Rainis tādus ir attēlojis savas daiļrades pozitīvos varoņus.

9. Salmanes, A. raksts „Jaunās morāles izaicinājums” izdevumā „Karogs”- rakstnieces Ivandes Kaijas feministiskā romāna „Iedzimtais grēks” interpretācija aptverot laika robežu no romāna publicēšanas gada līdz mūsdienām. Runā par sievietes iespējām, pienākumiem un tiesībām kā sabiedrībā, tā ģimenē.

10. Palēvičas, M. raksts „Sievietes vieta pasaulē” izdevumā „Rīts”- publikācijas mērķis ir atbildes reakcija uz feminisma kritiku V. Reiznieka grāmatā „Sievietes vieta pasaulē”. Filozofei izveidojas asas diskusijas ar grāmatas autoru, kurš neatbalsta sievietes izglītošanos un sabiedrisko dzīvi

11. Cimdiņa, A. (atb. red). 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2008.

12. Kleins, I. Nora kāpj Mozus kalnā. Una, 2009, Nr. 4.

13. Osho. Intuīcija ārpus loģikas esošās zināšanas. Rīga: Sētava, 2007.

14. Palēviča, M. Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības ziņojumi, 1932. gads, Nr. 11.

15. Palēviča, M. Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības ziņojumi, 1938. gads, Nr. 5.

16. Paleviča, M. Mans dzīves gājums. Latviete, 1934, Nr. 3.

17. Palēviča, M. Aistētikas problēmas: apceres un esejas. Rīga: A.Gulbis, 1936.

18. Paleviča, M. Anri Bergsona revolucionārā nozīme filosofijā. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1923, Nr.2.

19. Palēviča, M. Garīgās augšanas un atjaunotnes ideja Raiņa estētikā. Padomju Zeme, 1965, 14. sept.

20. Palēviča, M. Garīgās augšanas un atjaunotnes ideja Raiņa estētikā. Padomju Zeme, 1965, 14. sept.

21. , 1963, Nr. 9 Palēviča, M. Sievietes vieta pasaulē. Rīts, 1936, Nr.76

22. Paleviča- Bite, M. Aistētiskais iespaids. Daugava, 1929, Nr.3.

23. Pelše, S. Latviešu mākslas teorijas vēsture: Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā (1900-1940). Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2007.

24. Priedīte, A. Milda Palēviča. Biogrāfiska skice ar piebildēm. Aspazija, 1993, Nr. 4.

25. Rubene, M. No tagadnes uz tagadni:mūsdienu filozofija ētiskā taisnīguma meklējumos. Rīga: Minerva, 1995

26. Salmane, A. Jaunās morāles izaicinājums. Karogs, 2005, Nr. 11.

27. Zeile, P. Estētiskā doma Latvijā (līdz 1940.gadam). Rīga: Liesma, 1976.

28. Zēlands, V. Realitates transērfings: 5. pakāpe, āboli iekrīt debesīs. Ogre: Convictor, 2005.

29. Balodis, A. Par Anrī Bergsonu, bergsonismu un dzīvi bez depresijas. Saruna ar franču filozofu Frederiku Vormsu. http://www.satori.lv/raksts/1971/Andrejs_Balodis/Par_Anri_Bergsonu_bergsonismu_un_dzivi_bez_depresijas_Saruna_ar_francu_filozofu_Frederiku_Vormsu [aplūkots 25.04.2009.].

30. Encyclopedia Britannica. Bergson, Henri. http://search.eb.com/eb/article-8185 [aplūkots 15.05.2009.].

31. Kvaskova, V. Nācijas veidošanās: jaunlatvieši un Krišjānis Valdemārs. http://www.arhivi.lv/index.php?1&61&view=news-detail&news_id=2704 [aplūkots 27.04.2009.]