Katalogs ~
Miervaldis Birze - Pārdomas Arī grāmatai cilvēka liktenis ~
Ievērojamo latviešu rakstnieci pārlasot ~
Saturs ~
Arī grāmatai cilvēka liktenis
No 1986. gada dienasgrāmatas
Vairākas vasaras, kad, no rītiem miglai paceļoties, Alauksta gludajā
ūdenī mazgājās dižās Piebalgas egles, Cēsu novadpētniekiem līdzi
iedams, esmu apstaigājis dažu labu Piebalgas sētu. Zem vēl nenojauktas
rijas pārlaidu jumta stāvēdams un zaļo pasauli vērodams, esmu domājis
par šīm sētām — kādas tās reiz bijušas, šodien ir — un apcerējis, kādas
tās vēl varētu būt. Šais sētās ne tikai plauktos blakus televizoram,
arī krēslainās bēniņu pažobelēs, pat no saknēm brīnumcieši pītos grozos
bija atrodamas grāmatas. Tā reiz izcēlu Merimē «Kolombu», atsevišķi
izdotu, ar krāsainu korsikānieti uz vāka. Te — Pie-balgā! Šķirsti un
brīnies, kas viss kādreiz Latvijā ir izdots un aizkļuvis līdz sētai,
kuru ar lielceļu savienojis tikai verstīm garš mājas ceļš, mezdams
līkumus gar dižiem akmeņiem un dižiem ozoliem! Šovasar gadījās — vesela
muca, pilna ar gadsimta pirmās puses avīzēm un žurnāliem, kuros atradu
ari savu priekšgājēju īsos stāstus. Te atkal apbrīnoju dažkārt
pašaizliedzīgos latviešu grāmatu izdevējus un mūsu tautas tiekšanos pēc grāmatām. Grāmatas toreiz bija saaugušas ar tā cilvēka dvēseli, kurš
šīs grāmatas no tālienes vedis šurp. Varbūt pat varētu teikt: mūsu mazā
tauta kādreiz kļuva ievērojami lielāka — caur grāmatu skaitu tās
plauktos.
Tomēr arī šādās, ar laimīgiem atradumiem bagātās dienās bija jāatceras
franču esejista Pola Valerī vārdi: «Grāmatām ir tie paši ienaidnieki,
kas cilvēkam, — uguns, mitrums, dzīvnieki, laiks; un viņu pašu saturs.»
Tātad grāmatas, gan nevērtīgas, gan ļoti vērtīgas, vecos mājokļos vēl
sastopamas, kaut savā mūžā esmu bijis liecinieks, kā tās gājušas bojā,
varētu teikt — gan kauju ugunīs, gan miera laikos — «masu kapos»
guldinot. Redzēju, kā 1941. gada jūnija pēdējās dienās Rīgas
rātslaukumā aiz apkvēpušā patriciešu nama sienām gruzdēja rūpīgi
savāktā Latvijas medicīnas bibliotēka, kuras atklāšanā biju piedalījies
pirms pāris nedēļām. Te grāmatu naidnieks bija kara uguns. Vēlāk,
būdams Salaspils ieslodzītais, reiz tiku nosūtīts, lai no liellaivas
izlādētu ķieģeļus Šmita cementa fabrikā Pārdaugavā. Tur pagalmā skuma
liela grāmatu kaudze, savākta no Rīgas bibliotēkām. Runāja — tās
jaukšot klāt šīfera masai. Arī ķiršsarkanos Raiņa Kopotu rakstu
sējumus. Te sastapos ar citu no Valerī nosauktajiem grāmatu
ienaidniekiem — grāmatu ienaidnieks bija to saturs.
Ilgajos pēckara gadu desmitos Latvijā kādreiz izdoto grāmatu pulks
nevajadzīgi deldēts. Neesmu akls grāmatu dievinātājs, kas uzskata, ka
saglabājams viss izdotais. Arī daža šodien Rīgā izdotā nav pelnījusi,
lai dzīvotu ilgāk par to dienu, kad par izdevumu
parādījusies recenzija. Tomēr būtu jāpadomā, pirms grāmatu nometam
makulatūras blāķī trūdēšanai vai iemetam centrālapkures liesmu rūkoņā.
Uzmanīgi! Pēc kara ari Hamsunu izmeta no bibliotēku plauktiem, šodien
Hamsuna spēka gadu darbi cieņā, nemaz neaizmirstot paša autora —
nevarīga sirmgalvja — necienīgo izturēšanos pret norvēģu tautu vācu
okupācijas laikā. Piemēru netrūkst:
Cik daudz grāmatu un cita kultūras mantojuma aizgājis bojā — caur mūsu
skolu... Makulatūras vākšanas kampaņās. Bērni, godīgi sacenzdamies, no
bēniņu krēslas, no zirnekļu tīkliem šķūnīšos dienas gaismā izvilka ne
tikai jau radīšanas brīdī nevajadzīgos formulāru dublikātu blāķus, bet
arī vecās «Pēterburgas Avīzes» un grāmatas viņiem nesaprotamā gotu
šriftā, nesaprotamo uzskatīdami par nederīgu. Tāpat tika savākti
(nepārsakos!) pagājušā gadsimta pagasttiesu protokoli un atmodas laika
gara darbinieku vēstules. Nepārskatītas un neapvērtētas no skolas šīs
makulatūras «bagātības» aizceļoja uz jaudīgu spiedi, pārtapa par
neatmudžināmām paketēm, kuras, kā šodien avīzēs lasu, nevienam tā īsti
nevajagot. Salešķējušas, pat lāgā nedeg.
Tai pašā Piebalgā dzirdēju, ka šo apvidu jau vairākkārt «pārķemmējuši»
izrakstītu sprēslīcu, salātzaļu kupollampu, mērnieku laiku uz
pergamenta zīmētu «zemes ruļļu» un arī vecu grāmatu rakstu meklētāji.
Šādus ļaudis pieņemts saukt par grābaniem, spekulantiem. Bez šaubām,
tie, kuri pat ar viltotām muzeju darbinieku apliecībām savākto vai
izmānīto par bargu naudu pārdod tālāk vai mantrausīgi glabā savā istabā
tikai tādēļ, lai dzimšanas dienā ar konjaka glāzīti rokā paplātītos
viesiem, sak, man ir, bet tev nav, — tādi nosodāmi un pat sodāmi. Bet,
redzot, kādas etnogrāfiskas vērtības, ari grāmatas, jau gājušas un iet
bojā neziņas un nevērības dēļ, zinot, ka vecas grāmatas un rokraksti
pat ar mēslu dakšām sviesti un ar «soļarku» aplieti, dedzināti, reizēm
negribot rodas piebilde: ja nu vērtīgas grāmatas un dokumenti nonāk pie
patiesa sapratēja? Tāds vismaz savas dzīves laikā papīrus saglabās no
zudībā iešanas. Un ja vēl zinām, ka pat tik cienījamas iestādes kā
Valsts bibliotēkas darbinieki presē žēlojas par grāmatu kraušanu tādās
kaudzēs, no kurām tās lasīšanai grūti izdabūjamas, un apakšējās tā
saspiestas un sašķiebtas, ka vai dzirdami no sāpēm vaid... Kas kuro
reizi labāk? Ap jūku, jo aizpagājušajā vasarā redzēju veselu divdesmito
un trīsdesmito gadu redzamu literātu vēstuļu kolekciju laukos
literatūras cienītāja plauktā. Tās bija izglābtas no veca, it kā
nemoderna, saciršanai nodota grāmatskapja, jo, aizgājēja mantu dalot,
mantiniecēm skapis vairs interesējis nav un tā saturs ne tik.
Grāmatas (pusotra gadsimta kopā ar latviešiem), kamēr veidojāmies kā
nācija, itin kā kļuvušas par tautas dvēseles stūrīti, neatraujamu, lai
sirds nesāktu asiņot. Gandrīz vai tā, ka tautai un grāmatai liktenis
viens. Tādēļ, pirms vecu grāmatu iznīcināt, padomājiet, vai tā arī pēc
gadiem vēl būs veca! Tās reizēm atdzīvojas. Esmu pats pieredzējis pat
nolādētu grāmatu augšāmcelšanos, tādēļ esmu uzmanīgs.
Miervaldis Birze "No katra pagasta pa teikumam". R.:Avots 1990
Katalogs ~
Miervaldis Birze - Pārdomas Arī grāmatai cilvēka liktenis ~
Ievērojamo latviešu rakstnieci pārlasot ~
Saturs ~