No 1986. gada dienasgrāmatas
No sveķainu priežu stumbriem celtu namu, tāpat no kvēlē apdedzinātiem ķieģeļiem mūrētu pili iespējams sagraut dažos mirkļos ar granātu, šāvējiem atrodoties jūdzēm tālu, no kurienes paaudzēm iedzīvotais nams redzams tikai kā melns graudiņš uz kvadrātos sadalītas kartes. Bet to pašu — baznīcas, pilis, visstiprākās lauku mājas — var iznīcināt arī bez acīs krītošas ļaundarības — vienkārši tās postā laižot, jo cilvēku celtais grib aprūpējams būt. Ar akmens sviedienu skanīgi sadauzīts jumta dakstiņš pa gadiem vecu ceļa krogu nonāvē tāpat kā granāta kara laikā. Cik neattaisnojami daudz pēc kara Latvijā postā laists! ...
Tagad pienācis uzmērīšanas laiks, lai pēc mums paliktu vismaz uz papīra nostiprināta liecība nākošajām paaudzēm par to, kas te bijis. Būtībā vienkārši: drīz neviens nevarēs pārmest nedz par nojaukto Melngalvju nama zelmini, nedz par izsistām vitrāžām bijušo muižu pilīs, kurās baroni nedzīvo jau gadus sešdesmit vismaz. Nevarēs pārmest — mūsu un sabrukušo ēku vienkārši vairs nebūs.
Pienācis arī literārā mantojuma pārraudzīšanas laiks. Savādi, bet reizēm rakstnieks pat ar grāmatu, ne biezāku par pirkstu, ir mūžīgāks par cietokšņa sienu, kuras mūru biezums mērāms ar pilnu soli. Jo grāmata — tas ir vārds. Ja kāda vara nodomājusi aizkavēt vārdu, tad visvienkāršāk un drošāk ir grāmatu neizdot. Reiz piedzimušas, tās izlido kā bezdelīgas no ligzdas, izklīst pasaulē un, ja kaut viena kaut kur pasaulē noslēpusies necilas grāmatu krātuves plauktā un ja tā atkal tautai vajadzīga, grāmatai iespēja atdzimt jebkurā brīdī. Šai ziņā rakstnieks varenāks par arhitektu, rakstnieka mūža turpinājums apdraudēts mazāk.
Annas Brigaderes darbi dzīvo vēl šodien, kaut no rakstnieces dzimšanas apritējuši jau 125 gadi. Literārā mantojuma pārskatīšanā viņa pastāvējusi, kaut arī...
1949. gada februārī gulēju Cēsu tuberkulozes sanatorijas jumta istabiņā, jo, būdams pēdējā kursa students, biju še pieņemts par ārstu ar feldšera algu. Alga bija trīsreiz lielāka par stipendiju! Zem sienas slīpuma pretī manai dzelzs gultiņai bija sabērtas grāmatas krāsainos vākos — kaudzē. «Sitās lika no slimnieku bibliotēkas izņemt,» man paskaidroja. «Visu, kas vācu valodā, un vēl.» Kaudzē atradu mācības grāmatu rasu jautājumos ar veselīgu vācu sieviešu attēliem, pusādā iesieto Kellera «Zaļo Indriķi» vācu valodā un arī Brigaderes Kopotu rakstu ķiršsarkanos sējumus. Kāds muļķis, godīgs muļķa studentiņš biju toreiz, jo nepaņēmu nenieka...
Grāmatas sasvieda ragavās un aizveda, ne jau uz jaunu bibliotēku. Tik vien man no tām palicis kā Nikolaja Lenava dzeju apzeltīts sējumiņš. Drošības dēļ tajā ar naglu bija iesisti četri stūraini caurumi. Kad pirms gada rakstīju par klusi ziedošām liepām, šai Lenava sējumā sameklēju dzejoli par trim indiāņiem.
Jo tolaik, arī vēl Brigaderes simtgades reizē 1961., vairāk pieminēja neapšaubāmās pretrunas, mazāk to, kas viņas devumā pielīdzināms pasaules lielajai literatūrai. Par laimi, jau piecdesmitajos gados Valsts izdevniecība daiļi un ar cieņu izdeva vai visu labāko, ko Brigadere uzrakstījusi. Saku — ar cieņu, jo redaktori un korektori ar bijību izturējušies pret Brigaderes valodu — grubuļainu rakstnieces gaitas sākot, pilnīgu un dzidru kā bērza sulas pavasarī, viņai savas gaitas nobeidzot. Dvēselīgi bagāta bija triloģijas valoda, kad, nolikusi pēdējo «Akmens sprosta» lapaspusi, savā nāves gadā pati rakstīja: «Nu varu mirt. Galveno mūža darbu esmu veikusi — šodien pabeidzu Akmens sprostā. Man visu laiku bija bailes, ka nomiršu, šo darbu nepabeigusi.»
1861. gada Kalnamuižas baznīcas grāmatā tai lapaspusē, kuras augšgalā rakstīts «Dzimušo un kristīto saraksts», kā 115. bērns un 54. meitene ierakstīta Baļļu (rakstīts «Balle») mājās 1. oktobrī sešos vakarā dzimusī Krišjāņa Brigadera meitene. Pieminēts gan, ka meitene dzimusi laulībā, bet trūkst — tautības. Jo tautību «latvietis» mācītājs vēl neatzina. Un, kaut Krievijas impērijā, pats ieraksts ir vācu valodā.
Bet 1933. gada 25. jūnijā Sprīdīšu viesu grāmatā grāmatizdevējs (šoreiz gribētos teikt «grāmatu apgādātājs») Jānis Rapa skaidrā latviešu valodā ierakstījis: «... Bijusi Jāņu pēcpusdienā kapos pie tēva ar rozēm, nožēlojusi, ka nevar paspēt pieminekli... Jāņu vakarā arī Sprīdīšos dega 2 lampas un tika daudz līgots, it kā sacensībā ar Tērvetes pilskalna līgotājiem... Tik jauki Jāņi Sprīdīšos nekad nav bijuši... Iet tuvāk, aprauga rokas, galvu ... tas noticis.»
Avīzēs parādījās Brigaderes uzņēmums no tā rīta: kā mierīgi guļot, kreiso plaukstu zem labā vaiga palikusi. Varbūt varētu teikt: tas Dieviņš, tas pasaku vecītis, kas Tērvetes silu nav atstājis kopš Viestura laikiem, saudzīgi pārlicis rakstnieces pēdu pāri pēdējam slieksnim.

Ne jau tādēļ Annele kļuva par redzīgo Brigaderi, ka viņa auga ap Tērveti, bet tomēr arī tādēļ. Šī vieta ir teiksma Zemgales līdzenumā, pati prasās aprakstāma. Priedes kā masti, kuros pakāpies redzi pāri līdz Rīgai un vēl tālāk. Divi pilskalni. Te staigājam virs zemgaļu un vācu krustnešu kaulājiem. Dižaugstās priedes ir tikai piektā sestā paaudze no tām, kuras pirmo reizi pie Tērvetes dzirdējušas vācu valodu. Priežu mizās ierakstīti un saglabājušies virsaiša Nameiša vīru saucieni un sievu vaidi: skaņas koku mizu rievās un grubuļos saglabājas ilgāk nekā metāla matricēs — tās pašas caur nākošajām paaudzēm atjaunojas.
Tepat 1717. celtā baznīca, un no turienes, kaut arī caur bībeli, kaut mācītājam negribot, ļaužu sētās ienāca citas grāmatas un tā pasaule, kas aiz līdzenā apvāršņa Jelgavas pusē.
Te, ar noenkurotu kuģi zaļajos meža ūdeņos salīdzināta, jau pusgadsimtu stāv tuberkulozes dziednīca, ilgas ciešanas, gaišas cerības un dažādus likteņus sakrājusi. Un pavasaros te brāžas Tērvetes ūdeņi. īpaša ir šī vieta...
Ap to laiku, kad piedzima Brigadere, Frankfurtē pie Mainas, atstājis Latviju, vēsturnieks Oto fon Rūtenbergs laida klajā savu «Baltijas vēsturi», atšķirīgu no citām vāciešu rakstītām vēsturēm tai ziņā, ka neslēpa nenieka no krusta karotāju mežonībām un viņu vēlāk diženi sacerētajos ciltsrakstos uzrādīja arī sīkus vācu lielceļa laupītājus. Ne pieliekot, ne atņemot, dažas nodaļas no Rūtenberga būtu citējamas taisni 1986. gadā, Latvijas kristianizēšanas sākumu atceroties. Par Tērveti tur lasāmi (Vidiņu Jura 1908. gada tulkojumā) arī šādi vārdi: «Ziemā 1285 — 86 Vilekins, kurš ap to laiku Vidzemē uzcēla arī Valmieras un Rēzeknes pilis, sarīkoja karu uz Zemgali ar to nolūku, arī viņu zemē celt jaunu, cietu pili. Kad ūdeņi un purvi bija aizsaluši, viņš ar savu karaspēku gāja pāri Babītes ezeru uz Jelgavu un no turienes ar apkrautām ragavām uz Tērveti. Šās vecās zemgaļu pils tuvumā, kuras dēļ bija tik daudz cīņu, atradās priekš šā apgabala augsts, smails kalns, kuru no senlaikiem visi apkārtējie iedzīvotāji turēja par svētu. Šā kalna galā Šauerburgs ar savu daudzo kara spēku būvēja jaunu pili, un tās priekšā lika uzcelt augstu krucifiksu, caur kuru vecais kalns it
kā tika atņemts vecajiem dieviem un it kā atdots Kristus sevišķai apsardzībai; tā tika nosaukta par Heiligenbergu (Svētkalnu, tagad Kalnamuiža. — Aut.) ... Vienpadsmitā dienā iesākās īstenā cīņa ap cietoksni. Pagāni savas aplencamās mašīnas gribēja uzdabūt augšā pa slideno kalnu, bet tos atsita atpakaļ un daudzi krita no vāciešu bultām. Viņi stāvēja kā mūris un nerimās no cīņas. Mazpamazām sniegs uz kalna un klajuma no asinīm krāsojās sarkans: dažam labam pagānam, kad tas noliecās, palīdzēdams pie mašīnu stumšanas, saļima locekļi un tas paklupa gar zemi, lai vairs nekad neuzceltos; citi atkal, bultu trāpīti, ačgārni gāzās pa slideno kalnu lejā, cits sagrāba otra kāju un vilka to atpakaļ: bija šausmīgs juku skats. Kad pagāni bija pazaudējuši daudz ļaužu, tie atstāja savu mašīnu un bēga projām. Trešā dienā pēc tam zemgaļi noturēja sapulci un apspriedās, kas darāms. Viņi laikam gan atzina, ka pret Svētkalnu viņi savu Tērveti nespēs ilgi turēt, jo viņi norunāja Tērveti nodedzināt. Viņi gāja uz Saules pili. Ļaudis Svētkalnā pateicās Dievam un bija priecīgi.
No Svētkalna tad zemgaļu druvas un ciemi tika tāli izpostīti, abas galvenās pilis, Dobeles un Saules, pastāvīgi apdraudētas, bieži ari apkarotas. Izcēlās nerimstīga cīnīšanās, kuras abās pusēs tika pastrādāti varoņu darbi. Alnpeke Vidzemes 13. gadsimta varoņus salīdzina ar vācu teiku un Nibelungu varoņiem.»
Brigaderes lielajā mantojumā nav ne rindas, kas atzītu par svētīgu bruņinieku un baznīcas uzvaru pār zemgaļiem, pār latviešiem. Zinādama vācu kultūras dižgarus, viņa visu
 aplam vācisko atstūmusi, tāpat ka Annele izspļāva muižā piedāvāto saldo maizi. Tas viņas biogrāfijā palicis maz ievērots. Bērnībā ēdusi šai vietā izaudzētu maizi, viņa gan atceras, kas šos tīrumus pirmais uzaris senlaik. Par to — dzeja «Ugunsmilna». Tērvetes zemgaļu pils zaudējums un iekarotāju no tās vietas sāktā vēsture turpinās visu viņas bērnību, jaunību, līdz jaunā gadsimta divdesmitajiem gadiem: muižas slogs, vēlāk darbs vācu ģimenēs, dzelzs dūre vācu okupācijas laikā 1918. Lai arī tik viegli ar viņas zināšanām pamazītēm vien bija iespējams vāciskoties. Nē.

Šeit stāvējušas pilis

Un atskanējis vārds,

Šeit senču gars ir silis

Un gudrs padoms krāts.

Jā, kas tad bija Latvijā noticis starp šīm abām Tērvetē dažādās valodās rakstītajām dzimšanas un miršanas liecībām? Bija izaugusi, liela kļuvusi un vēl šodien patstāvīga latviešu daiļliteratūra. Ap Brigaderes dzimšanas un dzīves sākuma laiku pasaulē nākuši rakstnieki, kuri savos darbos nav miruši vēl šodien. Daži dzimšanas secībā: Apsīšu Jēkabs, Doku Atis, Blaumanis, Janševskis, Rainis, Veidenbaums, Aspazija, Saulietis, Niedra, Birznieks-Upītis, Poruks, Plūdonis, Akuraters, Upīts, Skalbe, Bārda. Pirmie no viņiem grāmatu vēl lasīja pie skala uguns, ilgāk nodzīvojušie jau rakstīja elektrisko spuldžu gaismā. Taisnīga — netaisnīga, bet nesaudzīga gan literatūra ir. Reta grāmata pārdzīvo rakstnieku, kaut arī grāmatas dažkārt savas iznākšanas brīdī bijušas ļoti vajadzīgas un tautai laba darījušas. Kā tas, piemēram, bija ar Treimaņa-Zvārguļa uzrakstīto. Un kā tas bijis ar daudziem — Brigaderes darbiem arī. Tā tas notiek un notiksies ar mums — gandrīz visiem. Arī tādēļ, ka dažkārt esam bijuši pārāk «lietderīgi», literārus darbus kā literarizētas instrukcijas pareizai dzīvošanai rakstīdami.
Augstāk minētajā rakstnieku rindā kā kāršu kavā katram literatūras spēlē sava vērtība, tie viens otru neaizvieto nekad. Bet Brigaderes grāmatas, ne vienu vien, izdod un lasa, lasa! Sprīdītis dzīvo arī mūsu bērnu pasaku dārzā un pasaulē iet!

Brigaderes lasītāju, lugu skatītāju pulks piecdesmit trijos pēcnāves gados saglabājies. Bet dzīves laikā taču viņu mēģināja «piesavināties» tālaika sabiedrības «augstākie slāņi»! Pārskatīju to cilvēku sarakstu, kuri 1933. gada 28. jūnijā no rakstnieces Meža kapos oficiāli atvadījušies. Daudz, pat uzkrītoši daudz tur studenšu un studentu korporāciju, pilsonisko un dāmu organizāciju — taisni tie, kurus rakstniece savos darbos jau no stāsta «Vīra māte» laikiem pazinusi kā uzpūtīgus jaunbagātniekus, kuri dažkārt gan cēlušies no cūkganu cilts, bet to centušies aizmirst un noliegt. Ceļojošo un citu teātru aktieri, skolotāji un skolas lepnajā pavadītāju rindā galvenie nav bijuši. Bet šodien — kad naudas aristokrātijas un uzpūtīgo kundzeņu laiks pagājis, Brigadere dzīvo, dzīvo — tautas atzīta. Pretrunīgs mūžs, bēres un arī pēcnāve.
Vai pretrunīgs tādēļ, ka Brigadere arvien centusies saglabāt savu, tikai pašas atrasto garīgo identitāti? Varbūt. Tas nav nosodāmi. Viņa pati: «Jo asāks gars, jo asāka pretruna.» Varbūt atbildes daļa ari viņas rindās:

Kad sāpju zīmēs grūti

Man vērās dzīves aina,

Jūs teicāt: «Par daudz tu jūti.»

It kā tā būtu vaina.

Vai nav apnicīgi pārmest, ka rakstniece par daudz savos darbos ieplūdinājusi kristīgās ticības sludināto padevību, paļaušanos liktenim, ciešanu apskaidrojošo spēku? Ciešanās un caur ciešanām īpaši nonākam pie līdzjūtības, kuras mums šodien nereti pietrūkst gan pret koku mežā, gan putnabērnu ligzdā, gan pret vecu un vārgu. Cildens, ne tikai pazemīgs ir Anneles tēvs, ka spēj priecāties par paša celtu māju, kurā gan drīz dzīvos cits. Viņš priecājas par darbu, kas veikts ar mīlestību, kā dievam kalpojot.
Dievs — viens no trim Anneles pasaules balstiem. Derētu šais dievībās iedziļināties vairāk. īpaši — kā tās Brigaderes darbos garajā mūžā mainījušās. Viens dievs jau nelīdzinās otram dievam. Pat katram kristīgajam tas savs. Viens no dieva izlūdzas veselību sirgstošam bērnam, cits pieticīgi — lielāku cenu pārdodamajai cūkai. Smaidošais Buda atšķiras no grūtsirdīgā Jēzus, kuram nereti sejā ari pārākums. Ne tikai dievi — arī viņu melnie spoguļattēli — velni dažādīgi. Atskabargainām dakšām bruņotie dēmoni Hieronima Bosha gleznās traki atšķiras no latviešu pamuļķajiem velniem, kurus pat izmanīgi ganu zēni tin ap pirkstu. Nekur Brigaderes darbos nav pieminētas baznīcas gleznotāju bieži rādītās atbaidošās Kristus nogalināšanas asiņainās ainas. Dievs rakstnieces darbos — no jaunas meitenes—meklētājas skaidrības ilgām līdz Bārdas zaļajam dieviņam ar sūnu bārdu pasaku lugās. Un pati Brigadere mūža nogalē baznīcu tikpat kā neapmeklēja.
Dzirdēti arī pārmetumi, kuri, kopā saņemti, skanētu apmēram tā: Anneles tēvs un citi vīri visur nav rīkojušies tā, ka viņu rīcība un runa būtu savienojama ar marksisma principiem, kaut, redzi, tolaik taču students— ateists Veidenbaums Tērbatā par šiem principiem jau zināja!
Pie sevis tad domāju: tad jau es varētu arī pārmest savam pirms septiņdesmit gadiem mirušajam tēvatēvam, ka viņš nav sastāvējis patērētāju biedrībā. Baidos tā runāt, jo uz to spurainais tēvatēvs droši vien atbildētu: «Ko rej kā akls suns mēnesi: trikātiešos patērētāju biedrības toreiz nemaz nebija!»

Ne lai mērotos, tas būtu iedomīgi, bet piemēru savu mūžu pie Brigaderes mūža. Varbūt — smieklīgi gan — lai rastu itin kā mierinājumu ... Brigadere tātad cēlusies no cūkganu cilts, no Sprīdīša cilts, kuram tāpat kā Annelei bija jāspolē dzijas, kuram pamāte uzdeva pusdienas laikā karotes grebt. No mūsdienu latviešu literātiem arī esmu ja ne pēdējais, tad viens no pēdējiem, kuri darba gaitas sešu septiņu gadu vecumā sākuši ar cūku ganīšanu un tāpat kā Annele zina, cik satraukti izbīlī pukst sirds zem salijušā tēva praķa, kad negaisa laikā ūdens sienā itin kā ieiet un izzūd ganāmpulks. No šiem ganu
 rītiem nākusi līdzi apziņa un izpratne par darbu. Par darbu, kas šodien kā ētiska vērtība sadeldēta. Nodeldēta ar vārdu lērumu par darbu bez paša darba. Darbs kā mērķis sašauts ar spožām skaitļu raķetēm, ar pārpildītu plānu procentiem, kuros krietns darbs stāv līdzās paviršībām. Sadauzītu ķieģeļu miljonos apsmiets ķieģeļu apdedzinātāju darbs. Nogāztā un sapūdētā koka stumbrā apsmiets simtgadīgs koks un mežacirtēju darbs. Bail pat teikt — darba tikuma vietā acīs smej runāšanas tikums. Jauni jēdzieni bieži iepriecina. Bet vai labi, ka blakus jēdzienam «strādāt» radies vēl viens — «atrasties darbā». Tas noticies manas paaudzes acu priekšā. Nekautrēšos pieminēt vārdu «sirds», bet sirds jūt, ka bez darba tikuma ejam bojā kā cilvēki, tādēļ gandrīz vai neapzināti tiecamies meklēt veldzi Brigaderes triloģijas darba tikumu pasaulē. Svēti Anneles tēva vārdi: «Neļauj saulei vienai būt laukā. Viņa tevi negaidīs.»
Neesmu aplamis, lai teiktu, ka tikai caur cūku ganīšanu iespējams iekļūt literatūrā. Cūku ganīšana bija darbs no bērna kājas. Tāds gan gājis mazumā.
Mums, cūkganiem, radīts vēl viens dižens piemineklis — Pētera Kundziņa gleznotais cūkganiņš. Pakāpies uz akmens, tomēr maziņš zem augstajiem mākoņiem, kuri gubu gubām kraujas virs viņa spožajās vakara atsaules debesīs. Viens, vientulīgs ar cūku baru, bet ganiņš jūt krūtīs savādas trīsas un domā par daudz ko, arī par to, no kurienes uz kurieni mākoņi iet. Vēji ir mākoņu kalpi, domā Annele, tie mākoņus atnes un aiznes.
Bet ganiņa sirds šais vientulības mirkļos aug liela. Doma nepavisam nav maza tādēļ vien, ka tā dzimusi mazās krūtīs.
Runāt par dabu šodien pavisam nav lieki. No «asfalta ganībām, kurās ganās betona žirafes,» mēs tiecamies atpakaļ pie Brigaderes grāmatās iemūžinātajiem zaļajiem «bērzu vīriem», lai klausītos, vai varde, uzrāpusies uz apgāztās mucas dibena, mums neuzsauks: «Labrīt!»

Bez paša pieredzes neesmu uzrakstījis ne īsāko stāstu. Varbūt arī tādēļ ļoti cienu Brigaderi par viņas saredzēšanas spēju. Cik dārga «Pīpes galviņa», no pelniem izrušināta... Kā Brigadere atcerējusies, ka, no tīruma nākot, īskāta izkapti iekarina pār plecu pārliktā grābeklītī. Un dziļas sarunas notiek, ne tikai diviem sēžot plīša krēslos, bet arī uz ecēšām tīruma malā. Starp citu — kas te par sieviešu apģērba spiču, kroku, rišu un volānu pasauli! Annele taču mācījās šūt!
Stingri celtie stāsti, kuros manāma blaumanisku kompozīcija, mani aizrauj ar satura un formas pilnību.

Brigaderes pirmais stāsts publicēts un pirmā grāmata iznāk, viņai trīsdesmit piecus trīsdesmit sešus gadus vecai esot. Es savu pirmo grāmatu ieraudzīju trīsdesmit sestajā dzīvības gadā. Rītprūsijas muižas cietsirdīgo gaisotni viņa ievēro 1891., «Bruņurupuci» uzraksta 1917. «Balibulaks» pamanīts Arensburgā
 1897., uzrakstīts 1922. Es borsalino platmali pamanīju 1945., par to uzrakstīju 1985. Abi esam lēnie domātāji.

Vairāk nekā 400 lapaspušu garo, lielāko, bet vājāko darbu — naivo romānu «Kvēlošā lokā» viņa saraksta brieduma gados (publicēts 1928.). Tas pārpilns ar paseklo buržuāzisko jaunbagātnieku, īpaši dāmu, un viņu labdarības apjūsmu, par kādu pati jau reiz rūgtu smieklu pieskaņotus stāstus rakstījusi. Iznāk, ka rakstniece no kalpu gala, kur bērnībā vērojusi, kā vientuļi mirst svešais slīper-nieks, pārgājusi saimnieku istabā, kur lielīga saimniece izrāda zīda šalles un bārkšainos lakatus. Pat Brigaderes cienītāja esejiste Zenta Mauriņa par centrālo sievietes tēlu — Vaidu — saka, ka viņa esot tikai cildenu īpašību katalogs. Vai tas — apkārtnes nepazīšana, ilgi gaidītās ideālās Latvijas vietā radušos valsti caur ideālu acenēm skatot? Te gan ir pretruna viņas dzīvē, jo taisni šai laikā krājas rindas viņas mūža pilnīgākajam darbam — bērnības—jaunības triloģijai, kas pieskaitāma ne tikai latviešu, bet ari pasaules literatūras klasikai.
Visuma piekrītu Zentai Mauriņai, ka «Anna Brigadere mums latviešiem tas pats, kas zviedriem Nobela prēmijas apbalvotā rāmi lēnīgā Seima Lāgerleva. Abas šīs rakstnieces jau pēc savas mākslinieciskās struktūras līdzīgas: viņām abām ir sveša tā saldenīgā un sīkā juteklība, kas pārāk bieži raksturo sieviešu kārtas autorus. Abām ir gaišs pasaules uzskats, kas pozitīviem spēkiem nēļauj bojā iet. Abas labi pazīst humora atbrīvotāja spēkus. Abas vienkāršā, atturīgā stila meistares. Abas ir pasaku stāstītājas un reālistes reizē. Kā Seima Lāgerleva, tā ari Anna Brigadere slēpj sevī tautas pasaku un tautas dziesmu mantojumu.»

Brigadere daudz rādījusi latviešu sievieti. Gan heteras, gan apgaroti lepnas (Ilga), daudz dumji iedomīgu jaunbagātnieču un cilvēciskā cieņā aizskartās kā Marija «Patversmē», kad viņas bērnu par varītēm grib mātei atraut un nodot «projām no acīm». Tās visas — latviešu sievietes. Aplam un vienkāršoti — saskatīt literatūras darbos tikai cilvēku vispār. Viņš taču vispirms — sieviete vai vīrietis. Tāpat Brigaderei latviešu sieviete nav, piemēram, vācu Grietiņa, kura aklā mulsumā kā aizvērtām acīm atslīgst un izzūd Faustā. Par vienu latviešu sievietes aspektu rakstniece pati saka: «Laulība ir miesas un gara apvienojums. Kur viens no šiem faktoriem trūkst jeb kur tas būs nepietiekoši reprezentēts, tur nevar būt harmoniskas laulības. Mūsu senču laulība savu garīgo savienojumu primitīvā veidā atrada kopējā darbā. Kopējs darbs bija tā kalve, kuras nedziestošā uguns sakala abus laulātos draugus, kad sen jau bija izplēnējis mīlas kvēls. Viņu laulības pamatā bija divi lieli likumi — pienākums un upuris.»
Mīlestība un darbs? Jā, atkal darbs gan. Brigaderes skatījumā latviešu sieviete: ārējs skarbums, dziļi sirdī slēpts maigums.
Pārskaisti vārdi viņai nepiestāv, kā raupjš lauku vadmalas ikdienas tērps kaunas dārgu rotu.

«Dievs, daba, darbs» parādās 1926., kad rakstniecei pašai jau sešdesmit pieci, triloģijas pēdējā — trešā daļa nobeigta nāves, septiņdesmit otrajā dzīves gadā.
Atkal nāk prātā Munte, kas saka, ka katra laba grāmata esot autobiogrāfija vai tai līdzīga. Atceroties Brigaderes triloģijas rakstīšanas laikus, pie sevis un par sevi gan rūgti, gan atviegloti nopūšos — man vēl laiks...
Bet septiņdesmit gadu vecumā Brigadere uzraksta stāstu «Meitene Mirdza», divdesmit piecus gadus pēc 1905. gada. Vai tā nav liecība, ka rakstniece bijusi ar tautu tās cildenajās un reizē traģiskajās dienās, kad ciešanas un pazemojumi uzplēsa ar bībeles citātiem izrakstīto, tautai pārmesto padevības segu, kura gadsimtus sedza postu. Reizē ar «Meiteni Mirdzu» atceros rakstnieces dzejas vārsmas par 1907. gadā nošautajiem: «Zinu, kaut kur klaudz akmeņu vārti. / Zinu: kaut kur zib asiņains cirvis... /Ai, mani brāļi un māsas!» Un cik vienkāršiem vārdiem izstāstīts traģiskais stāsts dzejā «Bez vārda» par svešinieku Ozolu, kas nošauts un aprakts kapsētas ubagu nodalījumā. (Brīnos, ka šo dzeju nav pamanījis neviens no mūsu aktieriem.) Tātad, kā sapratusi, Brigadere stāvējusi ar savu tautu tās grūtajos brīžos.. Tas nav maz.
Ne pārāk bieži latviešu rakstnieku darbos atrodama tik bagāta, raksturīga un raksturojoša atkārtotā runa kā Brigaderes stāstos un lugās. Viņa pratusi ieklausīties katra runā un caur runu dvēselē, vienalga, vai tā būtu uzpūtīga čaukstene vai pagasta ubags, kas katru vakaru meklē jaunas naktsmājas. Šī prasme vērtēta par maz.

Rets tāds rakstnieks, kura darbus pilnīgi varētu atšķirt no viņa paša miesas un dvēseles biogrāfijas. Brigadere nekādā ziņā nebija izņēmums. Viņas pasauli vienatnē bieži vien sedza rudenīgu vētru plosīti mākoņi, zemi, pat aizķerdami dzīves klajumā stāvētāju. Tad pasaule rakstniecei nešķita tik idilliska kā pasaku lugās. Trūkst iejūtīgi uzrakstītas monogrāfijas par Brigaderes dzīvi. Daudz rakstnieces mūžā bijis nepiepildītu sievišķīgu ilgu un vientulības. Dažkārt pat siltā istabiņā viņa izjutusi «ledainu tumsu». Izlasīsim divas dzejas. Abas šķir itin kā garas, vientulībā nosoļotas jūdzes, pārdzīvojot katru mirkli. Viena — šķelmīga smaida apstarotā «Vai tu tā domā»: «Ak, vai tu tā domā, mīļais: / Ja tu pie krūts man dusi, / Tā teiks tev, ko slēpusi viņa?»
Un otra, kuru dzīves laikā nav publicējusi, — «Dziņas». Tumši smeldzīga... «Ai, dziņas, dziņas tumši nežēlīgās, / Kā viņām vajag plēst un plēst, un plēst...»
Pirms rakstniece tautastērpā, un tā nebija ārišķība, tika guldīta šķirstā, viņa, atturīga dzīvē, klusumā bija slēpusi arī sāpīgus pārdzīvojumus, kad likās, ka aiziešana pasaku
pasaulē ļaus atrast radīšanas sirdsmieru. Tādēļ domāju, ka drāmas, īpaši pasaku drāmas dažkārt ir meklētā izeja no pašas pārdzīvojumiem, bet — vai katrreiz īstenojusies īstā mākslas darbā? ... Te nu ir kā ar pasaku ābeli: tai sava saulainā, sava ēnas puse; bērniem tikusi saules apmirdzētā puse. Kaut caur bēdām, viss noslēdzas ar labā uzvaru un apliecinājumu. Pieaugušajiem — dziļa ēnas puse, varoņiem itin kā stāvot bezsaules dienā Ziemeļjūras krastā uz ibseniskas klints kraujas un runājot aukstus, nedzīvus vārdus.

Plašāka monogrāfija par Brigaderi parādījusies tikai pirms piecdesmit gadiem — Zentas Mauriņas «Baltais ceļš». Tā — autores sākuma posma darbs. Arī Mauriņa pati savos darbos augusi līdz garā mūža pēdējam elpas vilcienam, un, ja «Baltais ceļš» būtu rakstīts autores mūža nogalē, tas aizvestu tālāk, dziļākos domu un dzīves apvāršņos, nekā tos atrodam pirmajā izdevumā.
Brigadere, ar kuras darbiem šodien iepazīstas katrs skolāgājējs, pelnījusi plašu un sirsnīgu apceri.

Pirms rakstīju šīs rindas, apmeklēju Sprīdīšus, vienu no jaukākajām ainavu vietām Latvijā. Te godbijīgi tiek saglabāta rakstnieces dzīves un darba vieta. Tikai... kaut tāda arī paliktu... Kaut Lutausim meža ielokā atkal neizdedzinātu muti... Pret ieklīdeņu postošajām, stiprajām rokām Sprīdītis ar lāpstu vien neko pasākt nevar. Varbūt tomēr, ja viņš sāks no skolas sola?
Kad beidzu rakstīt šīs rindas, uzmeklēju rakstnieces atdusas vietu Meža kapos. Pamesta tā nav. Vientuļi necila. Pa kapsētu staigājot un vērojot, ienāca prātā, ka, piemēram, par daža tā aktiera pēdējo mājokli, kuri tēlojuši arī Brigaderes lugās, domāts vairāk. Dies sargi — šie vārdi nav skaudība, kapsētā tāda nepiederas, tikai — vai Sprīdītim, Annelei, varbūt abiem kopā, vai Sakārnītim nevajadzētu atnākt un nostāties pie savas mātes kapa?

Brigaderes pasaku lugu varoņi dodas vilinošā, krāšņā pasaulē, lai beigās visi — atgrieztos! Lai atgrieztos dzimtenē un — darbā. Sprīdītis atnāk pirmais, jo pirmais pirms kādiem astoņdesmit gadiem aizgājis. Ar lāpstu pāri plecam. Tādu viņu šodien pazīst ne tikai dzimtajā novadā vien. Seko liels, krāsains pulks, gan princeses, gan bārenītes, gan karaļi. Daži no viņiem, pa trejdeviņām valstīm ceļodami, arī nikni kāvušies ar nelabajiem, ka dzirkstis šķīst. Bet nekur viņu gaitās nav palikušas asiņainas sliedes, beigās tomēr kaut kā salīgts ar labu. Vai nogalēšana labāka par pārmācīšanu?
Brigadere mācījusies no latvju dainām un pasakām. To apliecina viņas darbi tāpat kā viņas rindas, kuras liecina par tuvību ar savu zemi.

Es svētīju to brīdi,

Kad senču debesjums

Uz īsu laika sprīdi

Man kļuva mantojums.

Un tas ir daudz.

Miervaldis Birze "No katra pagasta pa teikumam". R.:Avots 1990