Viņi iekāpj abi vienlaikus, bet Dārta puiku ierauga tikai tad, kad viņš, sniegdams četras vienkapeikas, grib nopirkt biļeti. Dārta paņem naudiņu, dod viņam divus talonus un teic:
—  Izkompostrē man arī.
Puika vērienīgi uzsmaida. Atgriezies no trolejbusa viņa gala, apsēžas Dārtai blakus un bikli vaicā:
— Sakiet, lūdzu, — cik ir pulkstenis?
— Pusseši, — Dārta vienaldzīgi atbild.
— Ā, tad es vēl paspēšu.
— Uz kurieni tad tev jāsteidzas? — Dārta jautā tāpat vien, bez īstas intereses.
— Uz treniņu.
— Un kur tu trenējies? — Dārta atkal prasa, skaidri apjēgdama, ka viņai it nemaz nav no svara, ar ko šis knauķis nodarbojas.
— Peldēšanā.
— Jau ilgi?
— Četrus gadus. Treneris teica, ja kāds trīs treniņus izlaidīs, tad to atskaitīs no grupas. Bet es vēl nevienu reizi neesmu izlaidis, — mazais ar lepnumu saka.
— Jā?
— Mhm, — viņš apstiprinot māj ar galvu un šūpo kājas zem sēdek|a.
— Cik tev ir gadu? — ziņkāres mudināta, Dārta vaicā.
— Trīspadsmit, — viņš uzsmaida ar skaisti veidotu meitenes muti un vaļsirdīgi runā tālāk, — bet māsai — četri. Deviņus gadus jaunāka. Tā ir liela starpība.
— Ak tā? Patiešām jau trīspadsmit? Es domāju, ka tev tikai kādi desmit gadi.
— Nūja, — viņš jūtas it kā vainīgs, — es tāds maziņš izskatos.
Tikai tagad Dārta vērīgi nopēta puišeli: augumā viņš nudien nav padevies, un arī apģērbs gauži skumjš — bikses kļuvušas par īsām, nošķiebti zābaciņi, kuri pirkšanas brīdī drošvien bijuši brūni, mētelītis — pats neizskatīgākais un bezgaumīgākais vietējais ražojums. Cepure un cimdi vietām caurumaini, vietām salāpīti.
Bet Dārta pati — turīgu vecāku labi kopta vidusskolniece. Viņai nekad nav patikuši šie pelēki ģērbtie bērni, ar kuriem ir pilnas Rīgas ielas un kuriem viņa nekad nav veltījusi pat vienu ilgāku skatienu.
— Sakiet — cik jums gadu? — jautādams viņš pastiepj kaklu, un Dārta redz — viņam nav šalles.
— Astoņpadsmit.
— Jūs izskatāties vecāka.
Viņa īsi iesmejas un drusku apmulst.
— Kad manai mammai bija astoņpadsmit, viņa jau bija apprecējusies... Mani sauc Jānis. Un kā jūs?
— Dārta.
— Vai, cik smuki. Riktīgs latviešu vārds.
Manai mammai ari skaists vārds — Zane. Jums patīk?
— Patīk.
— Māsu sauc Vineta, paps ir Daumants, bet tētis — Rūdolfs. Man ir paps, nu īstais paps — manējais un tētis — Vinetas paps, bet tētis, nu Rūdolfs, man ir papa vietā, jo paps ar mums nedzīvo. Vispār mums ļoti feini visiem, tikai nekad nav laika parunāties.
— Mums arī tāpat... nē, ne jau tā, ģimene mums normāla ...
— Bet mums arī ir normāla ģimene, — Jānis, acīm redzami aizvainots, piebilst.
— Piedod, lūdzu.
Jānis vairākas reizes lēni pamāj ar galvu.
— Vai! — atkal atdzīvojies, viņš iesaucas. — Man taču drīz jākāpj ārā. Cik, lūdzu; tagad ir pulkstenis?
— Bez desmit seši.
— Visi jau būs sagājuši dušās. Nu, nekas, mazliet nokavēšu. Parasti jau es esmu pats pirmais, — viņš lepni teic un smaida Dārtai savu atklāto un naivo smaidu. — Visi logi apledojuši, un tik tumšs, ka nekā nevar redzēt. Nez kas tagad par pieturu?
Dārta parausta plecus, izmisusi, ka neattop atbildēt, un saskumusi, ka tūdaļ būs jāatvadās no Jāņa.
— A, laikam nākamajā, — viņš pats sev saka, berzēdams stiklu ar cimdu. Un tad, pagriezies pret Dārtu, dzīvīgi iesaucas:
— Es taču pavisam aizmirsu novēlēt jums laimīgu Jauno gadu!
— Paldies, — viņa saka, cik sirsnīgi varēdama, — tev arī.
— Un pasveiciniet visu savu ģimeni, lai jums labi klājas! Tad vēl es gribēju pateikt — skatieties nākamnedēļ pa televizoru Svetlanu Blesi, tā ir mana mīļākā aktrise.
— Paldies, — Dārta pateicīgi pieskaras Jāņa mazajai plaukstai, — noteikti skatīšos.
— Nu tad laimīgi!
— Tev arī laimīgi. Visu labu.
Jānis uzraušas kājās un, spraukdamies uz durvju pusi, vēl vicina Dārtai ar roku, un viņa māj pretim. Pazib puišeļa pēdējais smaids, un viņš izkāpj, atstādams Dārtai maigumu un apbrīnu pret sevi.
Dārta pieliecas tuvāk logam un ar savu gaišo ādas cimdu sparīgi berzē stiklu, cerēdama vēl reizi Jāni ieraudzīt. Viņa ir pavisam aizmirsusi mammas atgādinājumus saudzēt šos dārgos svešzemju cimdus. Tie jau ir kļuvuši mitri, un Jānis vairs nav saskatāms.
Dārta vāri smaida, brīžiem ievērodama, ka cilvēki noskatās viņā. Kāda vecāka sieviete labsirdīgi atsmaida ar acīm. Dārta pieceļas un atdod viņai savu vietu.
— Jūsu biļeti, lūdzu! — Dārta pēkšņi dzird vecīgu kontroliera balsi sev aiz muguras. Šī balss vēl neuzrunā viņu, bet Dārta jau meklē divus rubļus, jo ir ātri
aptvērusi, ka viņas talons palicis Jāņa kabatā.
— Man nav biļetes, —- dodot naudu, viņa līksmi saka kontrolierim. Tad viņai tiek izsniegti divi lieli soda taloni, kurus Dārta nedomādama iebāž mēteļa kabatā.
Uz mājām viņa spurdz laimīgi, brīžiem trallinādama, lāgiem palēkdamās.
Dzīvoklī allažīgā dienas gaita. Mamma virtuvē starp pirmajiem, otrajiem, trešajiem ēdieniem, starp dūmiem un garaiņiem tikko ieraugāma. Tēvs pie televizora skatās basketbolu. Vecmāmiņa lasa Agatu Kristi un dzer apelsīnu sulu.
Kolīdz Dārta atbrīvojusies no virsdrēbēm, viņa paver virtuves durvis un sajūsmināta skaļi sauc:
— Mammu, paklausies, ko es tev izstāstīšu, zini...
— Taisi ciet durvis! — māte kliedz. — Nāc iekšā vai ej ārā! Durvis ciet, es tev saku, visi dūmi saies istabā.
Dārta ienāk virtuvē un atspiežas pret sienu.
— Nestutē sienu, nosmērēsi balto džemperi!
Dārta padzeras ūdeni.
— Ko tu tur dari? Atkal dzer nevārītu ūdeni?
— Mammu, paklausies taču, ja tu zinātu, kādu puiku es šodien satiku ...
— Es neko nedzirdu, es klapēju gaļu.
— Izklapē, tad es tev izstāstīšu, — Dārta rāmi teic.
— Ko?
— Neko.
Dārta apsēžas uz ķeblīša un domā par Jāni, par to, kā viņš tagad peld, varbūt apsteigdams visus, varbūt atpalikdams no pārējiem.
— Ko tu sēdi, labāk palīdzi man!
— Mammu, es tev gribu pastāstīt par to puiku .. .
— Noej uz pagrabu pēc kartupeļiem!
— Vai tētis nevar noiet?
— Tētim sportu rāda, viņam nav vaļas. Tūlīt ej uz pagrabu!
Uznesusi kartupeļus, viņa saka mātei:
—- Tagad es mizošu un pastāstīšu tev, labi?
Māte neatbild, viņa ir iebāzusi galvu ledusskapī.
— Zini, es braucu trolejbusā kopā ar tādu puiku, saproti, viņš tāds maziņš, tāds nekārtīgs, es domāju — viņam kādi desmit gadiņi, izrādās — trīspadsmit. Viņš bija tik vienreizējs, tik... — Dārta nespēj atrast vajadzīgos vārdus.
Māte pavēršas pret meitu un bažīgi saka:
— Tev pilnīgi acis spīd. Neesi slima?
— Pagaidi, es stāstīšu tālāk... saproti, viņam bija tādas acis . ..
— Vai tu sviestu nopirki?
— Ārprāts! — Dārta iesaucas, mazliet izbijusies. — Pavisam aizmirsu.
— Tu vispār esi vienreizēja, — māte ir sašutusi, — nekad neko neatceries. Es nesaprotu, par ko tu domā. Vai nu tu jūsmo par mākoņiem, vai par tauriņiem, vai nu par kaut kādiem nošņurkušiem zeņķiem. Tūlīt ģērbies un ej uz veikalu. Tas viss ir tikai no labas dzīves, es vienmēr esmu teikusi, būtu tev jāstrādā tā kā man, nebūtu laika pa gaisu lidināties.
Bet Dārta vairs nedzird, viņa jau ir ceļā uz veikalu un laimīga ieslīd cilvēku plūsmā, palikdama viena ar domām un atmiņām par Jāni.
Pārnākusi viņa klusējot noliek uz galda pirkumu. Māte neko netaujā, un Dārta atstāj viņu vienu.
— Tēti, — viņa pacilāti saka, ienākdama viesistabā, — gribi, es tev kaut ko pastāstīšu.
— Pag, pag, dikti svarīgs moments, mūsējie zaudē, — un viņš saspringti pieliecas tuvāk televizora ekrānam, — pagaidi, tūlīt būs cauri, tad parunāsim.
Dārta saprot tēti, tāpēc ieiet pie vecmāmiņas — vēl aizvien tikpat smaidīga.
— Ko tu dari, omīt? — viņa mīļi vaicā, it kā neredzēdama, ka omīte lasa.
Vecmāmiņa neatbild, tikai met ar roku, gluži kā dzenot Dārtu prom.
— Omīt, vai tu negribi ar mani parunāties?
— Vēlāk, bērniņ, vēlāk, — viņa steidzīgi atbild.
— Kad vēlāk?
— Vakarā, bērniņ, vakarā.
— Tu jau vakarā vienmēr lasi.
— Es pa dienu arī lasu.
— Nūja.
Nu ko, Dārta pati sev saka, vairāk jau nevienas cilvēciskas būtnes šai mājā nav, Tāpēc viņa atlaižas uz dīvāna un nolemj gaidīt līdz brīdim, kad māte beigs gatavot ēdienu, kad tēvs beigs skatīties sportu un kad vecmāmiņa izlasīs grāmatu. Piepeši viņa izdzird pazīstamu knikšķi viesistabā. Tīkamā nepacietībā Dārta nogaida garāka sprīdi, tad iet pie tēvā:
— Vai beidzās?
— Mhm, bet tagad es gribu pasnaust, — un viņš labpatikā izstaipās gultā. Tad uzklāj sejai avīzi.
Dārta saprot mājienu, Tā viņš allaž rīkojas, kad neko negrib redzēt, zināt, dzirdēt..   
Dārta vēl paliek kādu minūti stāvam pie tēva, tad pēkšņi, redzot tēva vienaldzību, viņai kļūst neērti par savu dumjo uzmācību mājiniekiem. «Nerunā vispār, ja tev nav ko runāt,» reiz māte bija skarbi sacījusi, kad Dārta kādu vakaru, tikpat sajūsmināta kā pašreiz, stāstīja par mākoņiem, kādus bija redzējusi. Patiesi, viņas nenozīmīgā pļāpāšana tikai tāda salmu kulšana vien ir, ja to salīdzina ar vecāku sarunām par naudu, pirkšanu, pārdošanu, par .visām tām nopietnajām lietām, uz kurām tik stabili turas viņu ģimene.
Tomēr viņai tik nevaldāmi gribas kādam izstāstīt par Jāni, ka viņa ieiet omītes istabā un runā aizgūtnēm, nekādi nevarēdama atrast īstos vārdus, lai raksturotu puišeļa pievilcību un valdzinājumu. Tad Dārta attopas, ka pati nemaz īsti nesaprot, kas viņu tā sajūsminājis — Jāņa nadzīgais izskats, viņa valoda, atklātība vai varbūt acis? Kad Dārta ir izstāstījusi tik precīzi, cik vien viņas spēkos, aizvērdama grāmatu, vecmāmiņa labsajūtā nopūšas un atzinīgi teic:
— Tā Agata Kristi gan ir vienreizēja rakstniece.
— Vakariņās! — Visi dzird mātes aicinošo un reizē pavēlošo balsi.
Pie galda Dārta klusē, ēd maz un gausi, vairāk gan skatās laukā pa logu. Drīz viņa pieceļas un aiziet, nenomazgājusi savus traukus.
Savā istabā viņa nosēžas uz palodzes, ir tumsa, viņa piever acis un žigli atvedina atmiņā puisēna seju. Kur Dārta varētu sastapt Jāni? To pieturu viņa atminas. Šodien trešdiena, treniņš ir sešos. Ja viņa aizietu turp nākamtrešdien un īsi pirms sešiem pagaidītu Jāni? Ak dievs, viņa klusu izdveš un itin kā noskurinās no šīs dullās idejas, noskurinās tā, it kā kādam citam, nevis viņai pašai tā būtu ieskrējusi prātā. Labi, pieņemsim, Dārta satiktu Jāni. Bet ko viņa tam sacītu? Parunāsimies vēlreiz? Nekas taču neatkārtojas, nekādu, pat visvienkāršāko burvību nav iespējams radīt otrreiz tādu pašu — to viņas niecīgā pieredze jau bija mācījusi.
— Ko tas nozīme? Istaba ir ienākusi māte.
— Es sēžu uz palodzes, — iztraucēta no domām, Dārta vientiesīgi atbild.
— Ko tas nozīmē, es prasu? — Mamma
ir ieslēgusi gaismu un rāda meitai viņas slapjos cimdus un abus soda talonus.
— Kāpēc tu rakņājies pa manām mantām? — Dārta sašutusi iesaucas.
— Es esmu tava māte, — viņa cieti noteic tādā intonācijā, it kā tas visu attaisnotu. — Kāpēc tev ir slapji cimdi, vai es tev neesmu teikusi, cik tie maksā? Kādēļ cimdi ir slapji? Atbildi, ja tev prasa!
— Es berzēju logu trolejbusā. Saproti, es gribēju vēlreiz paskatīties uz to puikiņu ...
— Izbeidz vienreiz ar to puiku. Tāda kā ķerta! Un ko šitie taloni nozīmē? Tu esi braukusi bez biļetes?
— Man bija biļete .. . — Dārta uz brīdi samulst. — Tikai palika pie tā puikas.
— Kas tas īsti tāds ir par zeņķi, vai tu man vari izstāstīt tā, kā nākas? — māte beidzot ir patiesi ieinteresējusies par šo personu.
— Es taču visu vakaru tev gribu par viņu izstāstīt, — Dārta jūsmīgi saka un atkal smaida, — zini, mammu, viņš bija tik vienreizējs, ar tādām acīm . . .
— Mani neinteresē nekādas acis. Kāpēc tava biļete atradās pie viņa?
Dārta paklausīgi izstāsta, kā viņas talons nokļuvis Jāņa kabatā.
— Divi rubļi, tas tev nav nekas. Tikpat kā nospļauties. Vai tu maz zini, cik ilgi jāstrādā, lai divus rubļus nopelnītu? — mātes balss skan tik pārliecinoši, gluži iznīcinoši.
Izdzirdējis sievas pacelto balsi, istabā ienāk arī Dārtas tēvs.
— Man nav laika lamāties, tūlīt sāksies hokejs. — Viņš brīdinoši pakrata pirkstu, sacīdams savu dežūrteicienu: — Apdomā labi visu. Mammai vienmēr taisnība.
Tēvs atstāj viņas istabiņu, un māte, vēlreiz nosodoši paskatījusies uz Dārtu, seko viņam. Dārta atkal izslēdz gaismu, apsēžas uz palodzes un pūlas neklausīties tais satraukti skaļajos čukstos, kuri blakus istabā runā kaut ko par taloniem, diviem rubļiem, naudu kā tādu, par gaišajiem cimdiem un kādu riebīgu zeņķi.
Viņa nolemj turpmāk būt laba meita, palīdzēt mammai, vairāk darīt, mazāk runāt, īpaši tādas muļķības kā šovakar. Tā viņa nolemj jau kuro reizi, un jau kuro reizi viņai top pavisam viegla un priecīga sirds, kā jau cilvēkam, kurš apņēmies turpmāk labi uzvesties un vēl nav paguvis lauzt savu solījumu.
Kad viesistabā kļuvis kluss, viņa piever acis, atvedina atmiņā Jāņa izskatu un pūlas rast kaut mānīgu patvērumu šai atklātajā un uzticīgajā sejiņā.

Eva Rubene "Pilsētas bērni" (stāsti) Eva Rubene; priekšv. sarakst. R. Ezera. Rīga : Liesma, 1986.