Ir jūlijs. Turklāt tik tveicīgs, ka kūst asfalts. Ervīnam lūpas no putekļiem sausas, viņam grūti izturēt karstumu, pilsētā īpaši grūti. Viņam ir brīvs laiks, bet viņš nebrauc pie ūdeņiem dabā, kaut klusībā ļoti ilgojas pēc vēsas zāles kaut kur pavēnī. Taču Ervīns ir stingri noliedzis sev pat sapņot.
Lūk, viņš atkal ganās pie augstās, zilās viesnīcas Rīgas vidū. Gaišpelēkiem šortiem kājās un baltu kreklu mugurā. Ervīns gaida parādāmies ārzemju tūristus. Svelme ir nepanesama. Viņš ļoti grib peldēties, kaut vai palīst zem vēsas dušas. Tomēr vairāk par visu viņš grib būt kā ārzemnieks. Precīzāk — kā anglis.
Puslīdz jau viņš tāds ir. Kad Ervīns sarunājas ar cilvēkiem, viņš mēdz iestarpināt — «Es, kā angļu džentlmenis ...» vai arī: «Mums, angļiem, ir tāds sakāmvārds ...» Izrunājot šos vārdus, Ervīns allaž viegli pasmaida, kam vajadzētu nozīmēt, ka viņš joko, taču Ervīns to atkārto tik bieži, ka visi jau tāpat saprot — šis tips to domā nopietni. Par angļiem viņš runā rītā, vakarā. Daļēji viņu par tādu ir izveidojuši vecāki, kuri dēlu audzinājuši, kā paši apgalvo, īstā angļu garā. Ne
tēvs, ne māte nekad nav bijuši Anglijā, viņi vienīgi ir mazliet lasījuši par šo zemi. Toties viņu radi dzīvo tur. Un tas savukārt nozīmē, ka mājās ir viss kaut kas no Lielbritānijas, un, gadiem ejot, viņiem aizvien vairāk liekas: mazliet traucē fakts, ka paši ir latvieši.
Ervīns ir students (pats par sevi skaidrs — mācās angļu mēli), taču jau precēta vīra kārtā. Tāpēc jāpastāsta arī par dzīvesdraudzeni. Bet vispirms par to, kā Ervīnu audzināja.
Kad Ervīnam bija divi gadiņi un viņš jau skaidri latviski prata izrunāt vārdus «mamma» un «tētis», tad tēvs viņam lika sevi uzrunāt angliski — daddy. Mazais centās un pūlējās raudādams, bet nekas labāks par «ģaģu» viņam nesanāca. Tad tēvs pārskaitās, ka Ervīns viņu sauc par tēvoci, turklāt vēl krieviski, un dusmu lēkmē deva puikam pa dibenu tā, ka salauza viņam astes kaulu. Lūzumu dakteri sadziedēja, taču sekas palika uz mūžu. Tagad Ervīns nevar doties svētdienas izjādēs ar zirgiem, ko vecāki sāka darīt pēc tam, kad bija izlasījuši «Forsaitu teiku».
Kad Ervīns bija vidusskolnieks, vecāki nolūkoja dēlam līgavu, daiļu kā rītausmu, no labi pazīstamas un ļoti kārtīgas ģimenes. Viņa bija vienīgā no Ervīna vecākiem zināmajām jaunavām, kura tika audzināta par īstu angļu lēdiju. Bet gadījās citādi. Ervīns izauga liels, un, kā skola bija aiz muguras, tā viņš ātri samīlējās kādā meitenē, kura bija vēl skaistāka par daiļo angļu lēdiju. Alisei bija tikai viens trūkums. Viņa bija francūziete pēc savas izcelsmes. Tas nozīmē, ka augusi tādā ģimenē, kur vecāki centušies meitu izveidot par mazu, trauslu francūzieti. Vecāku pūles tika atalgotas — Alise tāda arī izskatījās.
Un pirms iepazīšanās ar Alisi viņš, tāpat kā vecāki, arī vēlējās, lai sieva būtu angliete. («Mūsu mājā nekad neienāks neviena cita kā tikai īsta angļu lēdija,» bargi sacīja māte, bet Ervīns visgudri un tālredzīgi atbildēja: «Mamm, angļi saka — nekad nesaki «Nekad».») Sakāmvārds bija vietā, jo Ervīns jau tolaik it kā nojauta, ka viņa dzīvē drīz ienāks liktenīgā sveštautībniece.
Pret vecāku gribu Ervīns apprecējās. Tā nu abi dzīvoja un, neraugoties uz to, ka katrs pārstāvēja savu nāciju, dzīvoja brīnišķā saskaņā, sirsnībā (Ervīns un Alise bija tik sirsnīgi, kādi bieži mēdz būt krievu tautības cilvēki) un mīlestībā. Piemēra labad var minēt šādu mīlestības izpausmi no sieviņas puses.
Alise ir nesmēķētāja, bet Ervīns dūšīgs pīpmanis. Ervīns zināja, ka Alisei nepatīk dūmu smaka (viņš gan parasti sacīja — aroms), un tik ļoti mīļoja savu sievu, ka viņas dēļ bija gatavs arī atmest. Tikai nezināja, kā to izdarīt. Ervīns bija jau izmēģinājis visu (angļu ledenes, angļu košļājamo gumiju), bet tik un tā gribējās smēķēt. Tad Alise pateica vīram, ka angļu zinātnieki ieteic šādu vienkāršu
metodi: lēdijai vai džentlmenim, kad griboties smēķēt, vajag iedzert glāzi ūdens. Par tik derīgu padomu Ervīns uz vietas nobučoja sievu tā ļoti sirsnīgi un rīkojās, kā bija ieteikusi Alise un angļu zinātnieki. Un tā līdz šai dienai vairs nav pīpējis. (Te jāpiemetina, ka Alise vīra labā mazliet samelojās. Šo metodi ieteic nevis angļu, bet amerikāņu zinātnieki.)
Bet tagad palūkosimies, ko Ervīns dara pie viesnīcas «Latvija». Nostājies mazliet atstatus no ieejas, viņš kārīgi skatās uz durvīm. Ilgi nav jāgaida. Fotoaparātus kaklā sakarinājuši, durvīs parādās daži svešzemju sievieši un vīrieši. Viņi iet slaistīties pa pilsētas bulvāriem. Ervīns neuzkrītoši viņiem seko. Tagad viņš vairs nenoskata atbraucēju drēbes vai kurpes. Samērojot ar aizviņvasaru un pērno vasaru, panākumi ģērbšanās ziņā viņam jau ir. Ervīns beidzot ir sapratis, kādas drēbes jānēsā, lai iespējami vairāk līdzinātos ārzemniekam. Nekādas «firmas». Viegls, ērts, gaišs un brīvs apģērbs. Ļoti kārtīgs un tomēr it kā mazliet nevērīgi uzvilkts. Šo akcentu gan Ervīns vēl neprot dabūt gatavu, taču štrunts par to, viņš sevi mierina, tik daudz vasaru vēl priekšā, gan iemācīšos. Un to patiesi var cerēt. Acs Ervīnam vērīga, arī atmiņa laba. Taču ir viena nelaime, kas Ervīnu lāgiem triec izmisumā. Proti — tūristi pārsvarā ir veci ļaudis vai arī tādi, kam jau spēcīgi četrdesmit gadi, bet Ervīns ir jauns čalis. Un veciem ļaudīm ir pensionāru mode, ārzem-
nieku jauna audze nēsā pavisam citādas drēbes, būtībā viņi ģērbjas tāpat kā vietējā jaunatne. Bet Ervīns negrib būt kā vietējais jaunietis, velns parāvis! Tādēļ tagad viņš tērpjas tieši kā vidusmūža ārzemnieks — gaišajos pletkreklos, gaišajos uzvalkos, dažkārt viņš uzkarina kaklā fotoaparātu «Nikon», bet ar visu to viņš izskatās pēc ļoti solīda, taču pēc padomju jaunieša.
Jāteic, ka visām šīm dīvainajām izrīcībām ir arī savas labās puses. Ervīns ir pedantiski kārtīgs, galants pret dāmām un vispār neiedomājami pieklājīgs. Un, kad viņam to saka kā komplimentu, tad viņš atbild, smaidot un viegli palocīdamies: «Es esmu sevi tā audzinājis.» Ar sevi viņš tiešām nodarbojas daudz, bet reizēm gan šauj pār strīpu; reiz veikalā, netīši uzkāpis uz kājas kādam večukam ar tibeteju galvā, viņš sacīja: «Atvainojiet, ser...»
Lūk, Ervīns jau staigā nopakaļus svešzemniekiem, vēro un pūlas ielāgot viņu žestus, izturēšanos un — pats svarīgākais — saklausīt runas intonāciju. Šo to viņam izdodas sadzirdēt, arī izturēšanos pavērot, bet ilgi šis prieks neturpinājās, jo visi četri apsēžas ēnā uz soliņa. Sievietes novelk kurpes un šūpo basas kājas. Tātad uz ilgāku sēdēšanu, Ervīns spriež. Viņš pagriežas un iet atpakaļ. Bet pretī nāk kāds cits pulciņš tūristu. Ervīns atkal pagriežas un seko viņiem. Sarunas pavisam nav dzirdamas. Un, kad Ervīns pieiet tuvāk, izrādās, ka tie ir piedzērušies somi. Viņš jutās izmuļķots. Beigu galā Ervīnam kļūst pārāk karsti. Ir aptecējusi stunda, kopš viņš te atrodas. Jauneklis ir pavisam izsities no spēkiem. Cik dumji, Ervins domā, ka tūristi uz šejieni visvairāk brauc vasarā, katru gadu viņam te jāsviedrējas, nemaz netiek pie dabas. (Ziemā, kad tūristi brauc maz, Ervīns skatās televizoru, kur programmās «Laiks» un «Šodien pasaulē» rāda bezdarbnieku un pretkara demonstrācijas. Tad viņš cenšas saskatīt, kādi izskatās ārzemnieki ziemā, bet plakāti ar saukļiem ir tik lieli, ka neko lāgā nevar redzēt.)
Ticis ar saviem šīsdienas uzdevumiem galā (vajadzīgo novērojis, ielāgojis, kādā kāpņu telpā gandrīz precīzi atdarinājis žestus un intonāciju), viņš nopūšas kā pēc smaga darba un iet prom.
Ervīns jūt, ka viņā atkal ir pamodusies stipra vēlēšanās pilnveidot savu garīgo pasauli. Viņš ilgojas pēc nopietnas literatūras, pēc filozofiskiem traktātiem un zinātniskiem darbiem. Viņš lasa tikai angļus un, protams, oriģinālvalodā. Ervīns jūsmo par Frensisa Bēkona un Džona Loka filozofiskajiem sacerējumiem, Semjuela Smaila morālistiskajām grāmatām, Džozefa Adisona publicistiku, Viljama Bleika Un Roberta Brauninga dzeju, Čārlza Darvina pētījumiem par dabu un Viljama Hezlita kritikām.
Pusaudža gados, kad tēvs sāka dot vienu otru no šīm grāmatām, Ervīnam tas diez ko nepatika. Viņš to atceras kā slā-
pējošu garlaicību. Bet pēcāk gan pierada un samācījās no šiem autoriem tik daudz citātu, ka pašam gandrīz nemaz nevajadzēja runāt. Viņu turēja par gudru.
Viņš ieiet grāmatnīcā raitā solī, pacilāts un apgarots. Tūdaļ viņš nopirks kaut ko tādu, kas asinās viņa prātu un veldzēs dvēseli, — šī doma Ervīnu spārno. Pie letes ir neliela drūzmiņa. Tā kā Ervīns ir baudījis labu audzināšanu, viņš negrūsta nevienu ar elkoņiem un nesnaiksta kaklu pāri citu pleciem, bet nogaida, līdz cilvēki izklīst, atbrīvodami viņam vietu. Ervīns uzsmaida jauniņajai pārdevējai un klusi viņu sveicina, kaut nemaz nepazīst. Viņa atņem sveicienu un labpatikā noraugās jauneklī, kurš izskatās pēc valdzinoša tenisista. Viņa acis ir pievērstas plauktiņam, kur izliktas grāmatas svešvalodas. Žēl, viņš nodomā, te neko nevar nopirkt. Viss, kas atrodas šeit, viņam jau ir mājās. Ervīnam sašļūk dūša, taču viņš neizrāda. Vēlreiz uzsmaidīdams pārdevējai, tāpat, gara laika pēc, dodas uz veikala attālāko stūri, kur sarindotas grāmatas oriģinālvalodā. Proti — latviešu. Hm, Ervīns nicīgi nosmīn. Neko tādu viņš nav lasījis. Neesmu jau nekāds latvietis, viņš nodomā, un Ervīna augstprātīgais skatiens pavirši slīd pār grāmatām.
Un tad, jau gatavodamies aiziet, viņš pamana nelielu pašmāju autora grāmatiņu. Ervīna uzmanību tā piesaista ar savu rozīgo vāku, uz kura attēlota ēteriska sieviete un muskuļots vīrietis. Fonā ainava. Vīrietis pagriezis sievietei muguru. Tātad kaut kas par mīlestību un šķiršanos, viņš nospriež. Roka pastiepjas un sāk trīcēt. Viņš lēni ņem grāmatiņu no plaukta. Tik lēni, kā baudīdams šī mirkļa burvību. Viņš sažņaudz grāmatu savos slaidajos pirkstos. Tad strauji atšķir uz labu laimi un sāk lasīt: «Vanda nebaidījās arī par čemodāniem, kurus šis vīrietis varētu nozagt. Nē, Vandai bija bail, ka tikai vēlreiz neaizbēg un nepazūd viņas pagātne un viņas mīlestība. Muļķības, jūs teiksiet. Nu, protams, muļķības! Pat cilvēks ar savu muļķīgo mīlestību. Lai skrien! Lai bēg! Pagātne aizbēgs tāpat. Un, ja nu dažreiz gadās, ka tā tomēr nebēg, — nospļaujies. Nekas jau nav zaudēts. Parasti tādos gadījumos mēs mēģinām aizbēgt paši. Mēs taču esam cilvēki, bet pagātne tikai atmiņas. Vajadzīgas, nevajadzīgas, skaidras, tumšas, priecīgas, sāpīgas, aicinošas un atbaidošas. Vienīgais joks visā šai padrūmajā filozofijā ir tas, ka aizbēgt patiesībā nav iespējams.»
Aplaizīdams lūpas, Ervīns satraukti šķir tālāk:
«Vanda paņēma pudeli, un Alberts redzēja, ka viņai viegli dreb roka. Alberts lēni dzēra. Šis konjaks nebija no labākajiem, bet dzert varēja. It sevišķi, ja esi nosalis un to pasniedz skaista sieviete. Viņš nenovērsa skatienu no sievietes rokām, sejas, matiem, gūžām un krūtīm. Albertam atkal šķita, ka viņš šo sievieti kaut kur redzējis, bet nekādi nevarēja atcerēties: kur un kad? Drošvien nekad un nekur. Pārāk daudzas viņu pēdējos desmit gados bija cienājušas ar konjaku un ļāvušas ne tikai skatīties uz krūtīm, gūžām un kājām. Tagad viss saplūdis kopā. Bārmenis «Dzīve» sajaucis kokteili, kuru varēs dzert līdz mūža beigām un nekad neapreibt. Diemžēl.»
Ervīnam jau sāka likties, ka viņš tepat arī grāmatiņu izlasīs. Viņš nepacietīgi atšķir vienu no pēdējām lappusēm:
«Jūnijs. Siena un mīlas laiks. Jūnijā var arī nemīlēt. Var mīlēt decembrī. Var mīlēt visu laiku, var nemīlēt nekad un nemaz. Var mīlēt visu un neko. Mīlēt jau var un var arī neieredzēt, tikai vienmēr skaidri jāzina — ko un kādēļ. Mīlēt patiesībā ir ļoti viegli, tikai velnišķīgi grūti no mīlestības atteikties.
Evita ir apgūlusies uz sarkanas pūkainas segas, un viņai mugurā ir spilgti sarkans peldkostīms un lūpas ir sarkanas, un iesārti mati, tikai acis nezin kāpēc izkrāsotas zilas. Bet vispār viņa ir ļoti skaista.»
Ar šo teikumu arī grāmata beidzas. Ervīns sajūt, ka viņam reibst galva un sirds sit dobji un loti lēni. Izrādās — viņš nav elpojis visu šo laiku. Ervīns izpūš gaisu tik spēcīgi, ka tagad stāv ar izgāztu vēderu. Tas nozīmē, ka viņš ir pavisam aizmirsies. Tad viņš attopas un atceras, ka angļu džentlmeņi noteikti nestāv tik nepievilcīgās pozās. Ai, bet ko nu vairs par angļiem, Ervīns atmet tam visam ar roku
un atslīgst pret sienu, grāmatiņu vēl aizvien piespiedis pie krūtīm. Ari acis viņš ir pievēris. Diez vai kāds Ervīnu ir redzējis tik dabisku, tik aizkustinošu un tik laimīgu.
Ervīns ir drošprātīgs, viņš šo grāmatu nozags. Nevis pirks. Viņam nav žēl samaksāt četrdesmit kapeikas. Ervīnam ir kauns no pārdevējas, kura tik atzinīgi bija uz viņu paskatījusies, viņš, izglītotais angļu džentlmenis, lai pirktu lubeni? Ervīns to iebāž šortu kabatā un mierīgi iziet no veikala, atvadīdamies no pārdevējas. Taču, iznācis uz ielas, viņš izskatās ļoti nelaimīgs, jo ir sapratis, ka nav kur lasīt šo grāmatu. Mājās to nevar, māte viņu izrakstītu no dzīvokļa par tādu pārkāpumu. Lasīt pludmalē arī viņam bail, var taču nākt kāds paziņa. Sievai rādīt arī bīstas. Vienu brīdi Ervīns pat ir gatavs izmest grāmatu miskastē. Viņš jau apstājies pie tās. Un izvelk grāmatu no kabatas un tur rokā, kura trīc. Ja viņš to izdarīs, tas nozīmē, ka būs palaidis garām lielu laimi. Ervīns to zina, un viņš grib būt laimīgs. Pēc brīža prāts apskaidrojas. Viņš izlemj, ka ies lasīt uz Bastejkalnu, kur inteliģentie paziņas neapgrozās. Viņš uzņem neganti strauju soli, pa ceļam sastapdams pulciņu ārzemnieku. Ervīns tiem uzsmaida laimīga cilvēka smaidu un grib pavicināt gaisā rozā grāmatu kā sveicinājumu. Tomēr savaldās.
Bastejkalnā viņš uziet nomaļu soliņu un sajūsmināts sāk lasīt. Bet brīžiem lasīšanu traucē atmiņas, Ervīns atceras, cik
nelaimīgs juties, kad vecāki lika lasīt Loku un Bēkonu, Hezlitu un Adisonu. Tagad Ervīns skaidri zina, ka visu mūžu grib lasīt vienīgi šāda satura grāmatas. Viņš šķir beidzamās lappuses un jūtas tik pārlaimīgs, ka gribas kliegt kā ērglim. Lūk, Ervīns jau ir izlasījis. Ar milzīgu mīlestību un pateicību Ervīns uzlūko šo grāmatu. Bet šķiršanās brīdis ir klāt. Ar smagu sirdi viņš ielidina grāmatu krūmos. Nopūšas un iet projām. Pēc brītiņa pagriežas un nāk atpakaļ, jo ir izdomājis, ka varētu iedot arī Alisei, viņa būtu sajūsmā. Ervīns atceras kādu gadījumu. Reiz, naktī, kad visas sarunas ir patiesākas nekā dienā, Alise nejaušā vaļsirdības jonī bija satraukti teikusi: «Visi saka — lubenes, lubenes, tā nav nekāda literatūra. Bet kur tad ir tās lubenes? Kāpēc grāmatnīcās nav? Es nekad neesmu redzējusi. A tu?» Ja viņi runātos dienā, Ervīns sacītu kaut ko apmēram šādā stilā — es kā anglis neko tādu neatzīstu. Bet, tā kā bija dziļa nakts, viņš bija īss vārdos un čukstus novilka: «Kuššš .. .»
Viņš iedomājās, ka varētu iedot sievai izlasīt, un tad viņiem abiem, tikai viņiem diviem vien uz visas pasaules būtu mazs, kopīgs noslēpums. Viņi varētu slepus samesties ar acīm tais brīžos, kad visa ģimene vakariņotu sveču gaismā. Tēvs un māte neizpratnē skatītos, bet viņi zinātu, ko tas nozīmē.
Tā viņš domā un grib jau līst krūmos pēc grāmatas, iepriekš gan palūkodamies riņķī, vai to neredz cilvēki. Un tad uz kāda attālāka soliņa viņš ierauga sēžam Alisi. Arī viņa kaut ko lasa. Jocīgi, Ervīns nodomā, mājās viņa šķirsta vienīgi modes žurnālus. Ervīns apstājas un labu brīdi Alisi uzlūko ar lielu maigumu. Viņš netraucēs, viņš, kā jau anglis, neies viņai klāt. Ervīns ļoti mīl savu sievu, savu francūzieti, un grib, lai viņi būtu laimīgāki nekā latviešu Vanda un latviešu Alberts.