Senie feniķieši, pirms pārgrieza gūsteknim rīkli, tāpat noturēja svinīgu dievkalpojumu, kā to tagad, pēc vairākiem gadu tūkstošiem, dara mūsdienu paaudze, dodamās karā, lai ar uguni un zobenu iznīcinātu savus ienaidniekus.
Gvinejas un Polinēzijas
cilvēkēdāji savus
gūstekņus
vai visādus nederīgus radījumus, kā misionārus, ceļotājus, dažādu
tirdzniecības
firmu pārstāvjus vai gluži vienkārši ziņkārīgos, svinīgi apēd tikai pēc
tam,
kad nesuši upurus saviem dieviem un izdarījuši visādas reliģiskas
ceremonijas.
Tā kā baznīctērpu kultūra pie viņiem vēl nav ieviesusies, viņi izrotā
savus
gurnus ar vainagiem no raibām meža putnu spalvām.Tāpat svētā inkvizīcija, iekams sadedzināja savu upuri, vispirms noturēja jo svinīgu dievkalpojumu, lielu svēto misi ar dziesmām.
Noziedznieku sodīšana vienmēr piedalās garīdznieki, apgrūtinot ar savu klātbūtni notiesātos.
Prūsijā pastors pavadīja nelaimīgo notiesāto līdz bendes cirvim, Austrijā katoļu ksendzs — līdz karātavām, Francijā — līdz giljotīnai, Amerikā — līdz elektriskajam krēslam, Spānijā — līdz garrotei, sēdeklim ar sarežģītu nožņaugšanas ierīci, Krievijā bārdains pops vadīja uz soda vietu revolucionārus utt. Un visur garīdznieki izdarīja dažādas manipulācijas ar krustā sistā tēlu, it kā gribētu teikt notiesātajam: «Tev tikai nocirtīs galvu, pakārs tevi, nožņaugs vai izlaidis tev cauri piecpadsmit tūkstošu voltu, bet kas gan viņam nebija jāizcieš»
Arī pasaules kara lielais kaujamais sols neiztika bez garīdznieku svētības. Visu armiju mācītāji turēja dievkalpojumus un aizlūdza par tās puses uzvaru, kuras maizi viņi ēda.
Garīdznieks ieradās tur, kur apkāva sacēlušos kareivjus Austrijas armijā, garīdznieks bija redzams tur, kur apšāva čehu leģionārus.
Nekas nav mainījies kops tiem laikiem, kad laupītājs Vojtehs, ko vēlāk nosauca par «svēto», ar zobenu vienā un krustu otrā rokā iznīcināja Baltijas slāvus.
Visā Eiropā cilvēki devās kā kustoņi uz kaujamo solu, kur tos veda miesnieki — ķeizari, ķēniņi un citi varasvīri un karavadoņi, un visu ticību garīdznieki, svētīdami tos un spiezdami nepatiesi zvērēt, ka «zemes virsū, gaisā un uz jūras» utt.
Karalauka dievkalpojumu noturēja divas reizes: kad karaspēka daļa devās uz fronti un pašā frontē pirms asiņainajiem kautiņiem un slepkavošanas. Reiz šāda dievkalpojuma laikā ienaidnieka lidmašīna uzmeta bumbu tieši uz karalauka altāra, un no feldkurāta palika pāri tikai asiņainas skrandas. Vēlāk avīzes aprakstīja viņu kā mocekli, un mūsu lidmašīnas centās tādā pašā kārtā padarīt slavenus ienaidnieka feldkurātus.
Mums šis gadījums sagādāja vielu dzēlīgām asprātībām, un uz pagaidu krusta, zem kura atdusējās tas, kas bija palicis pāri no feldkurāta, otrā rītā parādījās šāds kapa uzraksts:
