Ja mīlestība ir spējas, kas piemīt nobriedušam, radošam raksturam, tad no minētā izriet, ka jebkurā kultūrā dzīvojoša indivīda spējas mīlēt ir atkarīgas no ietekmes, kādu šī kultūra atstāj uz vidusmēra līmeņa cilvēka raksturu. Ja mēs runājam par mīlestību mūsdienu Rietumu sabiedrībā, tas nozīmē, ka gribam uzdot jautājumu, vai Rietumu civilizētās sabiedrības struktūra un gars, kas radies šīs struktūras rezultātā, veicina mīlestības attīstību. Uzdot šādu jautājumu nozīmē atbildēt uz to noliedzoši. Neviens objektīvs mūsu Rietumu dzīves novērotājs nešaubīsies, ka mīlestība — brāļa mīlestība, mātes mīlestība un erotiskā mīlestība — ir relatīvi reta parādība un ka tās vietu aizņem virkne pseidomīlestības paveidu, kas patiesībā ir neskaitāmi mīlestības sairšanas paveidi.

    Kapitālistiskā sabiedrība balstās uz politiskās brīvības principu, no vienas puses, un uz tirgus principu, kā visu ekonomisko, tātad arī sociālo attiecību regulētājprincipu, no otras puses. Preču tirgus nosaka preču apmaiņas noteikumus, darba tirgus regulē darbaspēka pirkšanu un pārdošanu. Gan vērtīgās lietas, gan vērtīgā cilvēka enerģija un prasme tiek pārvērstas precēs, kuras tiek mainītas bez spēka lietojuma un bez krāpšanās, ievērojot tirgus noteikumus. Kurpēm, lai cik noderīgas un nepieciešamas tās būtu, nav ekonomiskas vērtības (maiņas vērtības), ja tirgū pēc tām nav pieprasījuma; cilvēka enerģijai un prasmei nav maiņas vērtības, ja pēc tām nav pieprasījuma, pastāvot attiecīgajiem tirgus noteikumiem. Kapitāla īpašnieks var nopirkt darbaspēku un likt tam strādāt, lai kapitāls tiktu izdevīgi ieguldīts. Darbaspēka īpašniekam jāpārdod šis darbaspēks kapitālistiem saskaņa ar pastāvošajiem tirgus noteikumiem, citādi viņam nāksies ciest badu. Šī ekonomiskā struktūra ir atspoguļota vērtību hierarhijā. Kapitāls valda pār darbaspēku; uzkrātās lietas, tas, kas ir miris, ir vērtīgāks par darbaspēku, par cilvēka spējām, par to, kas ir dzīvs.

    Tāda ir bijusi kapitālisma pamatstruktūra kopš tā sākumiem. Bet, lai gan tā vēl aizvien ir raksturīga mūsdienu kapitālismam, tomēr ir izmainījusies virkne faktoru, kas piedod laicīgajam kapitālismam tā specifiskās īpašības un spēcīgi ietekmē mūsdienu cilvēka rakstura veidošanos. Kapitālisma attīstības rezultātā mēs novērojam aizvien pieaugošu kapitāla centralizācijas un koncentrācijas procesu. Lielo uzņēmumu apjoms aizvien pieaug, mazie tiek izspiesti. Šajos uzņēmumos ieguldītā kapitāla īpašuma tiesības tiek aizvien vairāk šķirtas no to vadīšanas funkcijas. Uzņēmums "pieder" simtiem tūkstošu akcionāru; to vada direktoru birokrātija, kurai labi maksā, bet kurai uzņēmums nepieder. Šo birokrātiju mazāk interesē, kā gūt ' maksimālus ienākumus, vairāk — kā paplašināt savu un uzņēmumu varenību. Paralēli augošajai kapitāla koncentrācijai un direktoru birokrātijas atdalīšanās procesam attīstās strādnieku kustība. Pateicoties darbaspēka apvienošanai arodbiedrībās, individuālajam strādniekam nav jākaulējas darbaspēka tirgū pašam par sevi; viņš ir iesaistīts lielā strādnieku arodbiedrībā, kuru arī vada varena birokrātija, kas pārstāv viņu vis- -vis attiecībās ar rūpniecības kolosiem. Gan kapitāla, gan darbaspēka jomas iniciatīva, vai nu uz labu, vai ļaunu, ir pārvietota no indivīda uz birokrātiju. Aizvien lielāks cilvēku skaits zaudē savu neatkarību un kļūst atkarīgi no lielo ekonomisko impēriju vadītājiem.

    Vēl kāda būtiska iezīme, kas rodas kapitāla koncentrācijas rezultātā un ir raksturīga mūsdienu kapitālismam, meklējama specifiskajā darba organizācijas veidā. Plaši centralizēti uzņēmumi ar izteiktu darba dalīšanu noved pie tādas darba organizācijas, kur indivīds zaudē savu individualitāti, kur viņš kļūst par nolietojamu zobratu kopējā mašīnā. Cilvēka problēmu mūsdienu kapitālismā var formulēt šādi.

    Mūsdienu kapitālismam ir vajadzīgi cilvēki, kuri sadarbojas lielā vairumā un bez aizķeršanās, kuri grib patērēt aizvien vairāk un vairāk un kuru gaumes ir standartizētas, viegli ietekmējamas un prognozējamas. Tam vajadzīgi cilvēki, kuri jūtas brīvi un neatkarīgi, kuri nav pakļauti nekādai autoritātei, principam vai sirdsapziņai — tomēr, kuri vēlas, lai viņus komandē, kuri vēlas darīt to, ko no viņiem sagaida, iekļauties sabiedrības mašīnā bez berzes; kurus var virzīt bez spēka, vadīt bez līderiem, mudināt bez mērķa — ja par mērķi neuzskata to, ka viņi gūst labumu, atrodas kustībā, funkcionē un iet uz priekšu.

    Kāds ir rezultāts? Mūsdienu cilvēks tiek atsvešināts no sevis, no sava līdzcilvēka un no dabas. Viņš ir pārvērsts par preci un uztver savus dzīvības spēkus kā ieguldījumu, no kura viņš sagaida maksimālu labumu, pastāvot attiecīgajiem tirgus noteikumiem. Cilvēku attiecības būtībā ir atsvešinātu automātu attiecības, kur katrs stiprina savu drošību, turoties cieši pie pūļa un cenšoties neatšķirties no pārējiem savās domās, jūtās vai rīcībā. Kaut arī visi cenšas turēties cik vien iespējams tuvu pārējiem, tomēr katrs no viņiem paliek pilnīgi viens, dziļu nedrošības, nemiera un vainas jūtu pārņemts, kuras rodas vienmēr, kad nav iespējams pārvarēt cilvēku atšķirtību. Mūsu civilizācija piedāvā cilvēkiem daudz līdzekļu, kas palīdz tiem apzināti aizmirst šo vientulību; pirmkārt birokratizētā mehāniskā darba stingrā rutīna, kas palīdz cilvēkiem saglabāt neziņu par savām fundamentālākajām cilvēciskajām vēlmēm, par ilgām pēc transcendences un vienotības. Tā ka šāda veida rutīna viena pati ar vientulību galā netiek, cilvēks pārvar savu neapzināto izmisumu ar izpriecu rutīnas palīdzību, ar izpriecu industrijas piedāvāto skaņu un tēlu pasīvu patērēšanu; bez tam viņš gūst apmierinājumu, pērkot aizvien jaunas lietas un ātri nomainot tās pret citām. Mūsdienu cilvēks faktiski ļoti līdzinās tam tēlam, ko Hakslijs aprakstījis savā romānā "Brašā jaunā pasaule": labi paēdis, turīgi ģērbies, seksuāli apmierināts, taču bez sava Es, bez jebkāda kontakta ar līdzcilvēkiem, ja neskaita gluži ārīgo. Tas ir cilvēks, kura devīzes ir tādi kodolīgi, Hakslija formulēti izteicieni kā: "Indivīds jūt, bet sabiedrība reibst" vai "Nekad neatliec uz rītu to prieku, ko spēj izbaudīt šodien", vai arī neatkārtojamais izteiciens — "Mūsdienās visi ir laimīgi". Cilvēka laime šodien nozīmē "patīkami pavadīt laiku". Patīkami pavadīt laiku nozīmē gūt apmierinājumu, patērējot un "uzsūcot" preces, skaistus skatus, ēdienus, dzērienus, cigaretes, cilvēkus, lekcijas, grāmatas, filmas — viss tiek patērēts un norīts. Pasaule ir viens milzīgs objekts mūsu ēstgribas apmierināšanai, liels ābols, liela pudele, liela krūts; mēs esam zīdaiņi, mūžīgi gaidošie, cerošie — mūžīgi vīlušies. Mūsu raksturs ir ieregulēts tā, lai mainītu un ņemtu, lai kaut ko ietirgotu un patērētu; viss — gan garīgie, gan materiālie objekti — kļūst par maiņas un patēriņa precēm.

    Ja runājam par mīlestību, šī situācija atbilst, kā to pieprasa nepieciešamība, mūsdienu cilvēka sociālajam raksturam. Roboti nespēj mīlēt; viņi apmainās ar savām "rakstura paciņām" un cer uz godīgu darījumu. Viena no svarīgākajām mīlestības izpausmēm, jo īpaši runājot par laulībām ar to atsvešinātības struktūru, ir "komandas" ideja. Jebkurā sacerējumā par laimīgu ģimeni aprakstītais ideāls ir vienmērīgi funkcionējoša brigāde. Šāds apraksts pārāk neatšķiras no vienmērīgi funkcionējoša darbinieka idejas; viņam jābūt "saprātīgi neatkarīgam", sabiedriskam, izturīgam un tajā pašā laikā godkārīgam un agresīvam. Piemēram, laulību konsultants mūs māca, ka vīram jāsaprot sava sieva un jāpalīdz viņai. Viņam jāuzliela viņas jaunā kleita un garšīgais ēdiens. Viņai savukārt jābūt saprotošai, kad vīrs pārrodas mājās noguris un saīdzis, viņai uzmanīgi jāklausās, kad viņš stāsta par nepatikšanām darbā, viņai nav jādusmojas, bet jābūt iecietīgai, kad vīrs aizmirst apsveikt viņu dzimšanas dienā. Šāda veida attiecību augstākā pakāpe ir labi ieeļļotas divu tādu cilvēku attiecības, kuri visu mūžu paliek viens otram sveši, kuri nekad nesasniedz "centra attiecības", bet kuri izturas savstarpēji laipni un cenšas, lai otrs justos pēc iespējas labāk.

    Šādā laulības un mīlestības izpratnē galvenā uzmanība tiek pievērsta glābiņa meklēšanai no citādi neizturamās vientulības sajūtas. "Mīlestībā" cilvēks beidzot ir atradis patvērumu no vientulības. Veidojas divu cilvēku savienība pret pasauli, un šo egoismu a deux kļūdaini uzskata par mīlestību un tuvību.

    Komandas garīgajai saskaņai, savstarpējai iecietībai uzmanību sāka pievērst salīdzinoši nesen. Pirms tam, pēc Pirmā pasaules kara, pastāvēja tāda mīlestības koncepcija, kura savstarpēju seksuālu apmierinātību uzskatīja par pamatu labvēlīgām mīlestības attiecībām un laimīgām laulībām jo sevišķi. Uzskatīja, ka biežo nelaimīgo laulību cēloņi meklējami tajā apstāklī, ka laulības partneri nav pareizi "seksuāli pielāgojušies"; šīs neveiksmes cēloni meklēja "pareizas" seksuālās uzvedības neprasmē, no šejienes — viena vai abu partneru neveiksmīgajā seksuālajā metodikā. Lai "izārstētu" šo neveiksmi un lai palīdzētu nelaimīgajiem pāriem, kas nespēja viens otru mīlēt, neskaitāmas grāmatas sniedza instrukcijas un padomus, kā seksuāli pareizi jāuzvedas, un kategoriski un nepārprotami apsolīja, ka nāks laime un mīlestība. Pamatdoma bija tāda, ka mīlestība ir seksuālas baudas bērns, un, ja divi cilvēki iemācās apmierināt viens otru seksuāli, tad viņi mīlēs viens otru. Tas atbilda tālaika vispārējai ilūzijai, ka, izmantojot pareizo metodiku, var atrisināt ne tikai rūpnieciskas ražošanas tehniskās problēmas, bet arī visas pārējās cilvēciskās problēmas. Tika ignorēts fakts, ka patiesība ir tieši pretēja šai idejai.

    Mīlestība nav pietiekama seksuālā apmierinājuma rezultāts, bet seksuālā laime — pat tā saucamās seksuālās metodikas pārvaldīšana — ir mīlestības rezultāts. Ja piedevām ikdienas novērojumiem šo tēzi ir nepieciešams pierādīt, tad pierādījumu var atrast psihoanalīzes rezultātu bagātīgajā klāstā. Visbiežāk sastopamo seksuālo problēmu — sieviešu frigiditātes un vīriešu psihiskās impotences vairāk vai mazāk izteikto formu — pētījumi rāda, ka to cēlonis nav meklējams pareizās tehnikas zināšanu trūkumā, bet gan aizliegumos, kas neļauj mīlēt. Bailes vai naids pret pretējo dzimumu ir to grūtību pamatā, kas kavē cilvēku atdoties pilnīgi, rīkoties spontāni, uzticēties seksuālajam partnerim tūlītējā un tiešā fiziskā tuvībā. Ja seksuāli bremzēts cilvēks spēj atbrīvoties no bailēm vai naida un tātad iegūst spēju mīlēt, viņa vai viņas seksuālās problēmas ir atrisinātas. Ja nespēj, tad nelīdzēs arī seksuālās metodikas apjomīgās zināšanas.

    Lai gan psihoanalītiskās terapijas fakti liecina par minētā uzskata maldīgumu (it kā seksuālā laime un mīlestība rodas, pateicoties pareizas seksuālās metodikas zināšanām), pamatideja, ka mīlestība ir savstarpēja seksuālā apmierinājuma sekas, lielā mērā ir attīstījusies Freida teoriju ietekmē. Freida uztverē mīlestība būtībā bija seksuāla rakstura parādība, "Cilvēks, pieredzes rezultātā atklājis, ka seksuālā (dzimum-) mīlestība sniedz viņam vislielāko apmierinājumu, faktiski kļūstot par visas laimes prototipu, droši vien tādējādi tika mudināts turpmāk meklēt šo laimi pa seksuālo attiecību ceļu, izvirzīt dzimuma erotiku par savas dzīves centrālo jautājumu.". Brāļa mīlestības pārdzīvojumu Freids uzskatīja par seksuālo tieksmju rezultātu, kura seksuālais instinkts tiek pārvērsts impulsā ar "aizliegtu mērķi". "Mīlestība ar aizliegtu mērķi sākotnēji patiešām bija pārpilna ar juteklisku mīlu — un cilvēka zemapziņā tāda tā ir vēl aizvien." Ja runājam par saplūšanas, vienotības sajūtu ("Okeāna sajūtu"), kas ir mistiskās pieredzes būtība un pamats visspēcīgākajam savienošanās pārdzīvojumam ar otru cilvēku vai ar saviem līdzcilvēkiem, Freids to interpretēja kā patoloģisku parādību, kā virzīšanos atpakaļ uz "neierobežotā narcisma" agrīno stāvokli.

    Freida uztverē tikai soli tālāk atrodas mīlestība kā savā būtībā iracionāla parādība. Viņaprāt, iracionālā mīlestība neatšķiras no mīlestības kā nobriedušas personības izpausmes. Savā rakstā par transferento mīlestību viņš uzsvēra, ka tā būtībā neatšķiras no normālās mīlestības fenomena. Iemīlēšanās vienmēr atrodas uz nenormālības robežas, to vienmēr pavada aklums pret realitāti, obligātuma princips, un tā ir aiziešana no bērnības laika mīlestības objektiem. Mīlestība kā racionāla parādība, kā brieduma augstākā pakāpe nebija Freida pētījumu objekts, jo reāli tā nepastāvēja.

    Tomēr būtu nepareizi pārvērtēt Freida ideju ietekmi uz vispārējo priekšstatu, ka mīlestība ir seksuālās pievilcības rezultāts vai, pareizāk, ka tā ir seksuālais apmierinājums, kas atspoguļots apzinātajā jūtu pasaulē. Būtībā cēloņsakarība noris pretējā virzienā. Freida idejas daļēji ietekmēja deviņpadsmitā gadsimta gars; daļēji tās ieguva popularitāti, pateicoties Pirmā pasaules kara pēckara gadu valdošajam noskaņojumam. Daži no šādiem faktoriem, kas ietekmēja gan sabiedrības, gan Freida uzskatus, bija, pirmkārt, reakcija uz Viktorijas laikmeta stingrajiem likumiem. Otrs faktors, kas ietekmēja Freida teoriju, meklējams valdošajā priekšstatā par cilvēku, priekšstatā, kas pamatojās uz kapitālisma struktūru. Lai pierādītu, ka kapitālisms atbilst cilvēka dabiskajām vajadzībām, vajadzēja parādīt, ka cilvēka dabā ir sacensties un ka viņā kūsā naids. Kamēr ekonomisti to "pierādīja", atsaucoties uz ekonomisko ienākumu nepiesātināmo vēlēšanos, darvinisti — atsaucoties uz bioloģisko likumu par dabisko izlasi, Freids nonāca pie tā paša rezultāta, pieņemot, ka vīrieti vada nebeidzama vēlēšanās gūt seksuālu uzvaru pār visām sievietēm un ka vienīgi sabiedrības spiediens neļauj cilvēkam rīkoties tā, kā viņš vēlas. Rezultātā cilvēki ir neizbēgami skaudīgi, un šī savstarpējā skaudība un sacensība turpināsies pat tad, kad visi veicinošie sociālie un ekonomiskie cēloņi izzudīs.

    Visbeidzot Freida uzskatus lielā mērā ietekmēja deviņpadsmitajā gadsimtā valdošais materiālisma paveids, uzskats, ka visu garīgo parādību substrāts ir rodams fizioloģiskajās parādībās. No šī viedokļa Freids izskaidroja mīlestību, naidu, godkāri, skaudību kā seksuālā instinkta daudzveidīgo formu neskaitāmos rezultātus. Viņš nesaprata, ka pamatrealitāte meklējama cilvēka eksistences veselumā, pirmkārt, cilvēciskajā stāvoklī, kas kopīgs visiem cilvēkiem, un, otrkārt, dzīves pieredzē, kuru nosaka sabiedrības specifiskā struktūra. (Izšķirošo soli pēc šī materiālisma paveida spēra Markss savā "vēsturiskajā materiālismā", kurā nevis ķermenis vai instinkts, kā, piemēram, nepieciešamība pēc pārtikas vai īpašuma, der par atslēgu cilvēka izpratnei, bet gan kopējais cilvēka dzīves process, viņa "dzīves pieredze".) Saskaņā ar Freidu visu instinktīvo vēlmju pilnīgs un nebremzēts apmierinājums sniedz garīgo veselību un laimi. Taču acīm redzami klīniski fakti liecina par to, ka vīrieši — un sievietes —, kas velta savu dzīvi neierobežotai seksuālo vēlmju apmierināšanai, negūst laimi un ļoti bieži cieš no spēcīgiem neirotiskiem konfliktiem vai to simptomiem. Visu instinktīvo vajadzību pilnīgs apmierinājums ne tikai nav laimes pamats, tas pat negarantē veselību. Freida ideja varēja gūt popularitāti vienīgi laika posmā pēc Pirmā pasaules kara, pateicoties izmaiņām kapitālisma raksturā, sākot no pašiznīcināšanās kā ekonomiskās veiksmes līdzekļa un beidzot ar patērēšanu kā bāzi aizvien augošam tirgum un kā galveno mierinājumu nemierīgajam automatizētajam indivīdam. Tendence neatlikt uz vēlāku laiku jebkuras vēlmes apmierinājumu kļuva par galveno tendenci seksa jomā, kā arī visā materiālā patēriņa jomā.

    Ir interesanti salīdzināt Freida uzskatus, kas atbilst kapitālisma garam, kāds tas bija vēl nesalauzts šī gadsimta sākumā, ar vienu no visizcilākajiem mūsdienu psihoanalītiķiem, ar nelaiķa H. S. Salivana teorētiskajiem uzskatiem. Salivana psihoanalītiskajā sistēmā atšķirībā no Freida sistēmas mēs atrodam seksualitātes un mīlestības striktu nodalījumu.

    Ko nozīmē mīlestība un tuvība Salivana uztverē? "Intimitāte ir tāda situācija, kurā iesaistīti divi cilvēki un kura pieļauj visu personīgās vērtības sastāvdaļu legalizēšanu. Personīgās vērtības legalizēšana pieprasa tādas attiecības, kuras es saucu par sadarbību, ar to es domāju skaidri formulētu cilvēka izturēšanās modeli attiecībā pret otra cilvēka paustajām vajadzībām, meklējot aizvien identiskākus — tas ir, aizvien līdzvērtīgākus savstarpējus apmierinājumus — un veicot aizvien līdzīgākas drošības operācijas." Ja mēs atbrīvojam Salivana apgalvojumu no sarežģītā valodas ietērpa, tad mīlestības būtība atklājas sadarbības situācijā, kurā divi cilvēki jūt: " Mēs spēlējam saskaņā ar spēles noteikumiem, lai saglabātu mūsu prestiža, pārākuma un vērtības sajūtu."

    Kā Freida mīlestības koncepcija ir patriarhālā vīrieša pieredzes apraksts deviņpadsmitā gadsimta kapitālisma valodā, tā Salivana apraksts attiecināms uz divdesmitā gadsimta atsvešinātās merkantilās personības pieredzi. Tas ir apraksts par "egoismu a deux, par diviem cilvēkiem, kas apvieno savas intereses un kopīgi nostājas pret naidīgo un atsvešināto pasauli. Faktiski viņa tuvības definīcija ir attiecināma uz jebkuras brigādes izjūtām, kurā notiek sadarbība un kurā ikviens "izturas saskaņā ar otra cilvēka paustajām vajadzībām kopīgu mērķu meklējumos". (Svarīgi, ka Salivans šeit runā par paustajām vajadzībām, lai gan par mīlestību jau nu vismazāk varētu teikt, ka tā ietver sevī reakciju uz nepaustām vajadzībām divu cilvēku starpā.)

    Mīlestība kā savstarpējs seksuāls apmierinājums un mīlestība kā "brigādes darbs", kā osta, kur paglābties no vientulības, ir mīlestības — sociāli modelētas mīlestības patoloģijas — divas "normālas" sairšanas formas mūsdienu Rietumu sabiedrībā. Pastāv daudzas patoloģiskās mīlestības individualizētās formas, kuru sekas ir apzinātas ciešanas un kuras psihiatri un aizvien lielāks nespeciālistu skaits uzskata par neirotiskām.

    Dažas no biežāk sastopamajām formām īsumā aprakstītas šādos piemēros.

    Neirotiskās mīlestības pamatnosacījums slēpjas faktā, ka viens vai abi "mīlētāji" aizvien vēl ir pieķērušies savu vecāku tēliem un pārnes savā pieauguša cilvēka dzīvē tās jūtas, cerības un bailes, kuras reiz lolojuši pret tēvu vai māti, vai savu iemīļoto; šie cilvēki vispār nekad nav atbrīvojušies no bērnišķīgo attiecību modeļa un meklē šo modeli pieauguša cilvēka dzīves emocionālajās prasībās. Šajos gadījumos cilvēks emocionāli palicis divgadīga, piecgadīga vai divpadsmitgadīga bērna līmenī, kamēr intelektuāli un sociāli viņš atrodas sava hronoloģiskā vecuma līmenī. Smagākos gadījumos šis emocionālā brieduma trūkums izraisa traucējumus viņa sabiedriski lietderīgajā darbā; mazāk nopietnos gadījumos konflikts aprobežojas ar personisko attiecību intīmo jomu.

    Sakarā ar iepriekšējo diskusiju par personību, kas orientēta uz māti vai tēvu, nākamais piemērs par šādu neirotiskās mīlestības attiecību paveidu, kas šodien tik bieži sastopams, stāsta par vīriešiem, kuri savā emocionālajā attīstībā ir apstājušies bērna mīlestības līmenī pret māti. Tie ir vīrieši, kas nekad nav tikuši šķirti no mātes. Šie vīrieši vēl aizvien jūtas kā bērni; viņi vēlas mātes aizbildniecību, siltumu, rūpes un apbrīnu; viņi vēlas mātes beznosacījuma mīlestību, mīlestību, kura tiek dāvāta vienīgi tādēļ, ka tā viņiem vajadzīga, ka viņi ir mātes bērni, ka viņi ir bezpalīdzīgi. Šādi vīrieši bieži vien ir samērā simpātiski un apburoši, ja viņi mēģina izraisīt sievietes mīlestību, pat vēl pēc tam, kad viņiem tas ir izdevies. Taču viņu attieksme pret sievieti (tāpat kā faktiski pret visiem pārējiem cilvēkiem) paliek virspusēja un bezatbildīga. Viņu mērķis ir būt mīlētiem, nevis mīlēt. Šā tipa vīriešos parasti ir krietni daudz iedomības, vairāk vai mazāk slēptas grandiozas idejas. Ja viņi ir atraduši īsto sievieti, viņi jūtas droši kā pasaules valdnieki un spēj būt ļoti patīkami un apburoši, un tieši šī iemesla dēļ minētie vīrieši tik bieži ir neuzticami. Tomēr, kad pēc kāda laika sieviete vairs nedzīvo saskaņā ar viņa fantastiskajām cerībām, sāk rasties konflikti un aizvainojumi. Ja sieviete viņu pastāvīgi neapbrīno, ja viņa izvirza pretenzijas attiecībā pret savu dzīvi, ja viņa pati vēlas būt mīlēta un sargāta un ārkārtējos gadījumos viņa nevēlas piedot viņam mīlas sakarus ar citām sievietēm (vai pat izrādīt par tām apbrīnas pilnu interesi), tad vīrietis jūtas dziļi aizvainots un vīlies un racionāli izskaidro šīs izjūtas ar domu, ka sieviete "viņu nemīl, ir patmīlīga vai valdonīga". Viss, kā pietrūkst mīlošai mātei attieksmē pret burvīgu bērnu, tiek uztverts kā mīlestības trūkuma pierādījums. Šie vīrieši parasti jauc savas simpātijas, savu vēlēšanos patikt ar patiesu mīlestību un tādējādi nāk pie secinājuma, ka pret viņiem izturas netaisni; viņi iedomājas, ka ir lieli mīlētāji, un skaļi sūdzas par savu mīlas partneru nepateicību.

    Tikai retos gadījumos šāds uz māti orientēts cilvēks spēj funkcionēt bez spēcīgām nesaskaņām. Ja māte viņu mīlējusi "pārāk aizbildnieciski" (varbūt valdonīgi, tomēr ne iznīcinoši), ja viņš atrod tādu pašu mātes tipa sievu, ja viņa īpašā apdāvinātība un talanti ļauj viņam izmantot savu šarmu un tikt apbrīnotam (kā dažreiz notiek ar veiksmīgiem politiķiem), tad viņš ir sabiedriski "labi pielāgojies", lai gan nekad nesasniedz augstāku brieduma pakāpi. Taču mazāk labvēlīgos apstākļos — tādi, protams, ir novērojami biežāk — viņa intīmā, ja ne sabiedriskā dzīve būs nopietna vilšanās; radīsies konflikti un bieži vien stiprs nemiers un depresija, kad šī tipa personība tiks atstāta viena.

    Vēl smagākas patoloģijas gadījumā pieķeršanās mātei ir vēl dziļāka un nesaprātīgāka. Šajā līmenī pastāv vēlēšanās, tēlaini izsakoties, nevis atgriezties mātes sargājošajās rokās vai pie viņas dāsnās krūts, bet viņas visu pieņemošajā un visu iznīcinošajā klēpī. Ja saprāts liek izaugt no klēpja pasaulē, tad smaga garīgā slimība vilina atpakaļ klēpī, vedina būt iesūktam tajā — un tas nozīmē tikt atrautam no dzīves. Šāda veida piesaistīšana parasti novērojama tajos gadījumos, kad mātes izturas pret saviem bērniem aprijoši un iznīcinoši. Dažreiz mīlestības, dažreiz pienākuma vārdā viņas grib paturēt bērnu, pusaudzi, vīrieti sevī; viņš nespētu elpot citādi, vienīgi caur māti; viņš nespētu mīlēt citādi, vienīgi virspusēju dzimumattiecību līmenī, — pazemojot visas pārējās sievietes; viņš nespētu būt brīvs un neatkarīgs citādi, vienīgi kā mūžīgais kroplis vai noziedznieks.

    Šāds iznīcinošais un aprijošais ir mātes tēla negatīvais aspekts. Māte spēj dot dzīvību, un viņa spēj atņemt dzīvību. Viņa ir tā, kas atmodina, un tā, kas iznīcina; viņa spēj radīt mīlestības brīnumus — un neviens nespēj ievainot sāpīgāk par viņu. Reliģiskajos tēlos (tādos kā indusu dieviete Kali) un sapņu simbolikā bieži var atrast divus pretējus mātes aspektus.

    Citāda neirotiskās patoloģijas forma sastopama tādos gadījumos, kad galvenā ir pieķeršanās tēvam.

    Šāds gadījums novērojams, ja vīrietim ir auksta un norobežojusies māte, bet tēvs (daļēji pateicoties sievas vēsumam) koncentrē visu savu mīlestību un interesi pret dēlu. Viņš ir "labs tēvs", tomēr vienlaikus autoritārs. Ja viņš ir apmierināts ar dēla uzvedību, viņš to paslavē, dod dāvanas, ir sirsnīgs. Ja dēls viņu neapmierina, viņš attālinās vai rājas. Dēls, kuram tēva mīlestība ir vienīgais, kas viņam pieder, verdziski pieķeras tēvam. Viņa vienīgais dzīves mērķis ir izdabāt tēvam — un, ja viņam tas izdodas, viņš jūtas laimīgs, drošs un apmierināts. Bet, ja viņš kļūdās, ja viņam neveicas vai neizdodas apmierināt tēvu, viņš jūtas sīks, nemīlēts un atstumts. Vēlākā dzīvē tāds cilvēks centīsies atrast tēva tēlu, kuram viņš pieķersies līdzīgā veidā.

    Visa viņa dzīve kļūs par kāpumu un kritumu virkni, atkarībā no tā, vai viņam ir izdevies gūt tēva uzslavu vai ne. Tādiem cilvēkiem bieži ir ļoti veiksmīga sabiedriskā karjera. Viņi ir apzinīgi, uzticami, enerģiski — ar noteikumu, ka viņu izvēlētais tēva tēls saprot, kā ar viņiem apieties. Taču savās attiecībās ar sievietēm viņi saglabā norobežotību un distanci. Sievietei viņu acīs nav centrālā loma; parasti viņi izturas pret to ar vieglu nicinājumu, ko bieži maskē ar tādām kā tēvišķām rūpēm par mazu meiteni. Sākumā viņi varbūt spēj ietekmēt sievieti ar savu vīrišķību, taču sagādā aizvien pieaugošu vilšanos, kad sieviete, ar kuru viņi apprecas, atklāj, ka viņai lemts spēlēt otro vijoli blakus tēva tēlam, kurš saglabā savu pārākumu jebkurā laulātā drauga dzīves brīdī; tas ir, ja vien sieviete nesaglabā mīlestību pret savu tēvu, tādējādi juzdamās laimīga ar vīru, kas izturas pret viņu kā pret kaprīzu bērnu.

    Komplicētāks ir tāds neirotisko traucējumu paveids mīlestībā, kas balstās uz cita veida vecāku attiecībām, — kad vecāki nemīl viens otru, bet ir pārāk savaldīgi, lai strīdētos vai ārēji izrādītu kādas neapmierinātības pazīmes. Tajā pašā laikā atsvešinātība novērš arī spontānu izturēšanos attiecībās ar bērniem. Maza meitene dzīvo "pareizā" atmosfērā, taču tajā nekad nav iespējamas sirsnīgas attiecības ar tēvu vai māti, un tāpēc meitene jūtas apjukusi un nobijusies. Viņa nekad nav īsti droša par to, ko vecāki jūt vai par ko domā; atmosfērā pastāvīgi jūtams neziņas, noslēpumainības elements. Rezultātā meitene ievelkas savā pasaulē, kļūst sapņaina, norobežojas un šādu pašu attieksmi saglabā vēlāk savās mīlestības attiecībās.

    Vēlāk šī ieraušanās sevī kļūst par iemeslu spēcīgam satraukumam, nedrošības sajūtai un bieži noved pie mazohistiskām tieksmēm, vienīgā veida, kā gūt spēcīgu pārdzīvojumu. Bieži vien tādām sievietēm labāk patīk, ka vīrs rīko skandālu un kliedz nekā izturas normāli un saprātīgi, jo tas vismaz noņem viņam sprieguma un baiļu nastu; nereti viņas neapzināti izaicina uz šādu uzvedību, lai izbeigtu jūtu neitralitātes mokošo neziņu.

    Pārējās biežāk sastopamās iracionālās mīlestības formas ir aprakstītas nākamajās nodaļās, neanalizējot tos īpašos faktorus, kuri ir bērnības perioda attīstības pamatā.

    Pseidomīlestības formu, kas nereti tiek novērota un bieži baudīta (vēl biežāk attēlota kinofilmās un stāstos) kā "lielā mīlestība", sauc par elku mīlestību. Ja cilvēks nav sasniedzis tādu līmeni, kurā viņš apzinās savu esamību, savu Es, kas sakņojas paša spēju produktīvā atklāsmē, viņš tiecas "padarīt par elku" mīļoto cilvēku. Viņš ir atsvešinājies pats no savām spējām un ieprojicējis tās mīļotajā cilvēkā, kurš tiek dievināts kā summum bonum, visas mīlestības, visas gaismas, visas svētlaimes nesējs. Šajā procesā viņš sev atņem visu spēka apziņu un tā vietā, lai atrastu, pazaudē sevi iemīļotajā. Tā kā neviens cilvēks nevar ilgi dzīvot saskaņā ar savas pielūdzējas (vai pielūdzēja) cerībām, vilšanās ir neizbēgama, un kā glābiņš tiek meklēts jauns elks, dažreiz kā apburtā lokā. Šāda veida elku mīlestībai sākumā ir raksturīga jūtu intensitāte un pēkšņums. Šo elku mīlestību bieži attēlo kā patiesu lielu mīlestību; un, lai gan ar to labprāt raksturo mīlestības intensitāti un dziļumu, tā tomēr norāda vienīgi uz dievinātāja izsalkumu un izmisumu. Nav noslēpums, ka nereti divi cilvēki savstarpēji viens otru dievina, un tas dažreiz, ārkārtējos gadījumos, izskatās pēc folie a deux.

    Vēl viena pseidomīlestības forma ir tā sauktā "sentimentālā mīlestība". Tās būtība meklējama faktā, ka mīlestība tiek pārdzīvota vienīgi fantāzijā, nevis pašreizējās attiecībās ar otru, reālu cilvēku. Šā mīlestības tipa visizplatītākā forma ir mīlestību aizstājošais apmierinājums, ko gūs kinofilmu, žurnālu mīlas stāstu un mīlas dziesmu patērētājs. Visas mīlestības, vienotības un tuvības nepiepildītas vēlēšanas rod apmierinājumu, patērējot šos produktus. Vīrietis un sieviete, kuri attiecībā pret saviem laulātajiem draugiem nav spējīgi izurbties cauri atšķirtības sienai, ir aizkustināti līdz asarām, piedaloties uz ekrāna attēlotā pāra laimīgajā vai nelaimīgajā mīlas stāstā. Daudziem pāriem šī ekrāna romānu vērošana ir vienīgā iespēja izbaudīt mīlestību — nevis vienam pret otru, bet kopīgi, kā citu cilvēku "mīlestības" skatītājiem. Tikmēr, kamēr mīlestība ir sapnis dienas laikā, viņi var piedalīties; tiklīdz lieta nonāk līdz divu reālu cilvēku attiecībām — viņi ir kā sasaluši.

    Vēl viens sentimentālās mīlas aspekts ir mīlestības abstrahēšanās laikā. Kādu pāri var dziļi aizkustināt atmiņas par pagājušo mīlestību, lai gan toreiz, kad pagātne bija tagadne, nekādas mīlestības nebija, — vai arī fantazēšana par mīlestību nākotnē. Cik daudzi saderināti vai tikko apprecējušies pāri sapņo, ka nākotnē viņus pārņems mīlestības svētlaime, kaut gan jau attiecīgajā dzīves brīdī viņi sāk viens otram apnikt! Šī tendence atbilst vispārējai attieksmei, kas raksturīga mūsdienu cilvēkam. Viņš dzīvo pagātnē vai nākotnē, tikai ne tagadnē. Viņš vai nu sentimentāli sapņo par savu bērnību vai māti, vai arī lolo laimes sapņus par nākotni. Neatkarīgi no tā, vai mīlestība tiek aizstāta ar piedalīšanos citu cilvēku fiktīvajos pārdzīvojumos vai arī tā tiek aizbīdīta no tagadnes uz pagātni vai nākotni, šī abstrahētā un atsvešinātā mīlestības forma kalpo kā opijs, kas remdē dzīves īstenības, indivīda vientulības un atšķirtības izraisītās sāpes.

    Vēl viena neirotiskās mīlestības forma ir projekcijas mehānismu izmantošana, kas palīdz nedomāt par savām problēmām, bet gan interesēties par "mīļotā" cilvēka trūkumiem un vājībām. No šī viedokļa indivīdi ļoti bieži izturas tāpat kā grupas, nācijas vai reliģijas. Viņi smalki novērtē pat niecīgus otra cilvēka trūkumus un svētlaimē aizmirst par savējiem — vienmēr aizņemti, cenšoties vainot vai pārveidot otru. Ja tā dara abi — un tā gadās visai bieži —, mīlestības attiecības tiek pārvērstas savstarpēja projekcijā. Ja es esmu valdonīgs vai neizlēmīgs, vai nepiesātināms, es vainoju savu partneri, un atkarībā no sava rakstura es vēlos vai nu izārstēt viņu, vai sodīt. Otrs cilvēks dara to pašu — un tādā veidā abi veiksmīgi aizmirst par savām problēmām, bet līdz ar to viņiem neizdodas veikt pasākumus, kas palīdzētu sevi pilnveidot.

    Vēl viena projekcijas forma ir savu problēmu uzprojicēšana bērniem. Pirmkārt, šāda projicēšana nereti notiek bērnu labklājības vārdā. Šādos gadījumos ilgas pēc bērniem galvenokārt ir savas eksistences problēmas uzprojicēšana bērnu eksistences problēmai. Kad cilvēks saprot, ka viņš nav spējīgs piešķirt jēgu pats savai dzīvei, viņš mēģina rast tai jēgu savu bērnu dzīvē. Taču šie centieni ir lemti neveiksmei gan attiecībā pret sevi, gan pret bērniem. Pirmajā gadījumā tāpēc, ka vienīgi katrs pats var atrisināt savu eksistences problēmu, nevis aizbildnis; otrajā gadījumā tāpēc, ka cilvēkam trūkst tieši to īpašību, kas nepieciešamas, lai vadītu bērnus savas atbildes meklējumos. Bērni kalpo projekcijas mērķiem arī tad, kad jāšķir nelaimīga laulība. Vecāku spēcīgākais arguments tādā situācijā ir: viņi nedrīkst šķirties, lai neatņemtu bērniem saliedētas ģimenes svētību. Jebkuri dziļāki pētījumu tomēr pierāda, ka sprieguma un nelaimes gaisotne "saliedētajā ģimenē" ir vēl nelabvēlīgāka kā atklāta šķiršanās — tā vismaz māca viņiem, ka cilvēks ir spējīgs pārtraukt neciešamu situāciju ar drosmīgu lēmumu.

    Šeit jāmin vēl kāda bieži sastopama kļūda. Konkrēti — ilūzija, ka mīlestība katrā ziņā nozīmē konflikta trūkumu. Tāpat kā cilvēki parasti uzskata, ka no sāpēm un bēdām par katru cenu jāizvairās, tā viņi tic, ka mīlestība nozīmē jebkāda konflikta trūkumu. Šīs idejas cēloņus viņi rod tajā apstāklī, ka cīņas, kas norisinās visapkārt, viņiem šķiet vienīgi kā destruktīvi savstarpēji sakari, kas nenes labumu nevienai no iesaistītajām pusēm. Taču patiesais cēlonis slēpjas tajā apstākli, ka vairākumam cilvēku šie "konflikti" patiesībā ir mēģinājumi izvairīties no īstajiem konfliktiem. Tās ir nesaprašanās par mazsvarīgām vai ārišķīgām lietām, kas būtībā neļauj sevi noskaidrot vai atrisināt, īsti konflikti divu cilvēku starpā, tie, kas nekalpo maskēšanās vai projicēšanas nolūkiem, bet tiek pārdzīvoti iekšējās esamības dziļumos, nav destruktīvi. Tie noved pie apskaidrotības, tie izraisa katarsi, kuras rezultātā abi cilvēki top gudrāki un stiprāki. Tas vēlreiz apstiprina iepriekš runāto.

    Mīlestība ir iespējama tikai tad, kad divi cilvēki savstarpēji sazinās viens ar otru no savas esamības, tātad ja katrs no viņiem pārdzīvo sevi savas esamības centrā. Vienīgi šajā "centra pārdzīvojumā" meklējama cilvēciskā būtība, vienīgi šeit ir dzīvība, vienīgi šeit ir mīlestības pamats. Šādi pārdzīvota mīlestība ir nepārtraukts izaicinājums, tā nav vieta atpūtai, bet gan kustība, augšana, kopīga strādāšana; pat tas, vai pastāv harmonija vai konflikts, prieks vai skumjas, ir otršķirīgi attiecībā pret to fundamentālo faktu, ka divi cilvēki izjūt sevi savas esamības dziļumos, ka viņi ir savstarpēji vienoti sevī, nevis bēgot no sevis. Ir tikai viens pierādījums mīlestības esamībai: attiecību dziļums un katras ieinteresētās personas dzīvīgums un spēks; šis ir tas auglis, pēc kura var pazīt mīlestību.

    Kā roboti nespēj mīlēt viens otru, tā viņi nespēj mīlēt Dievu. Dieva mīlestības iziršana ir sasniegusi tos pašus apjomus, ko cilvēkmīlestības iziršana. Šis fakts ir kliedzošā pretrunā ar ideju, ka šajā laikmetā mēs pārdzīvojam reliģijas atdzimšanu. Nekas nevar būt tālāk no patiesības kā šāds apgalvojums. Mēs esam liecinieki (lai gan pastāv izņēmumi) atpakaļvirzībai uz elkdievības koncepciju un Dieva mīlestības pārveidošanu tādās attiecībās, kas noderētu atsvešināta rakstura struktūrai. Atpakaļvirzība uz elkdievības koncepciju ir acīm redzama. Cilvēki ir satraukti, bez principiem, bez ticības, viņiem nav mērķa, vienīgi tas, ka jāiet uz priekšu; tātad viņi vel aizvien turpina būt bērni cerībā, ka tēvs vai māte nāks palīgā, kad palīdzība būs nepieciešama.

    Tiesa, reliģiskajās kultūrās, piemēram, viduslaikos, vidusmēra cilvēks arī uzlūkoja Dievu kā gādīgs tēvs vai māte. Tomēr vienlaikus viņš uztvēra Dievu arī nopietnāk, tajā nozīmē, ka viņa dzīves augstākais mērķis bija dzīvot saskaņā ar Dieva principiem, padarīt "pestīšanu" par augstāko uzdevumu, kuram pakārtota visa pārējā darbošanās. Šodien nekas tamlīdzīgs nepastāv. Ikdienas dzīve ir strikti nodalīta no jebkādām reliģiskajām vērtībām. Tā tiek veltīta centieniem pēc materiālajām ērtībām un veiksmes personību tirgū. Mūsu laicīgās pūles celtas uz vienaldzības un egoisma principiem (pēdējo bieži vien marķē kā "individuālismu" vai "individuālo iniciatīvu"). Patiesi reliģiozu kultūru cilvēku var salīdzināt ar astoņgadīgu bērnu, kuram vajadzīgs tēvs, kas palīdz, bet kas jau sāk piemērot tēva mācības un principus savā dzīvē. Laicīgais cilvēks ir kā trīsgadīgs bērns, kas raud un sauc tēvu, tiklīdz tas viņam vajadzīgs, bet citādi spēlējas pats savā nodabā.

    Šajā aspektā, būdami infantilā atkarībā no antropomorfiskā Dieva tēla, nepārveidodami dzīvi saskaņā ar Dieva principiem, mēs esam tuvāk elkdievības ciltij nekā viduslaiku reliģijas kultūrai. Citā aspektā mūsu reliģijā parādās jaunas pazīmes, kas ir raksturīgas vienīgi modernajai Rietumu kapitālistiskajai sabiedrībai. Es atsaukšos uz saviem apgalvojumiem šīs grāmatas iepriekšējā nodaļā. Mūsdienu cilvēks ir pārvērtis sevi precē; viņš uzskata savu dzīves enerģiju par ieguldījumu, ar kura palīdzību iespējams gūt vislielākos labumus atkarībā no sabiedriskā stāvokļa un situācijas personību tirgū. Viņš ir atsvešinājies no sevis, no saviem līdzcilvēkiem un no dabas. Viņa galvenais mērķis ir savu prasmju, zināšanu un sevis paša, savas "personības paketes" izdevīga apmaiņa pret citām, tikpat mērķtiecīgām "paketēm" godīgās un izdevīgās derībās. Dzīvei nav cita mērķa ka vien kustība, nav cita principa ka vien godīgs tirgus, nav cita prieka kā vien patērēšana.

    Ko varētu nozīmēt Dieva jēdziens šādos apstākļos? Tā sākotnējā reliģiskā nozīme ir pārveidota tādā nozīmē, kas būtu piemērota atsvešinātajai veiksmes kultūrai. Nesenajā reliģijas atdzimšanas procesā ticība Dievam ir pārvērsta psiholoģijas līdzeklī, kas palīdz labāk piemēroties konkurences cīņai.

    Reliģija biedrojas ar autogēno treniņu un psihoterapiju, lai palīdzētu cilvēkam viņa lietišķajos darījumos. Divdesmitajos gados vēl neviens nepiesauca Dievu ar nolūku "pilnveidot savu personību". 1936. gadā izdotais Deila Kārnegija bestsellers "Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem" palika strikti laicīgā līmenī. To pašu funkciju, kuru Kārnegija grāmata pildīja toreiz, šodien veic mūsu laika izcilākais bestsellers "Pozitīvās domāšanas spēks", kuru sarakstījis garīdznieks N. V. Pīls. Šajā grāmatā pat netiek diskutēts, vai mūsu valdošā interese par veiksmi ir saskaņā ar monoteistiskās reliģijas garu. Tieši otrādi, šis augstākais mērķis nekad netiek apšaubīts, bet ticību Dievam un lūgšanas iesaka kā līdzekli, lai stiprinātu cilvēka spējas būt veiksmīgam. Tāpat kā mūsdienu psihiatri iesaka gādāt par strādājošo laimi, lai viņi būtu patīkamāki saskarē ar klientiem, tā daži mācītāji rekomendē Dieva mīlestību veiksmes vairošanai. Sakāmvārds "Lai Dievs stāv tev klāt" nozīmē vēlējumu, lai Dievs stāv klāt biznesa lietās, nevis lai cilvēks savienotos ar viņu mīlestībā, taisnības un patiesības meklējumos. Kā brāļu mīlestība tika aizstāta ar bezpersonisku godīgumu, tā Dievs tika pārvērsts par attālinātu Visuma Asociācijas Ģenerāldirektoru; jūs zināt, ka viņš tur ir, viņš ir diriģents (lai gan iespējams, ka orķestris spēlētu arī bez viņa), jūs viņu nekad neredzat, bet atzīstat viņa virsvadību, kamēr pats "spēlējat savu vijoli".