Sākot risināt grāmatas tēmu, mums ir svarīgi izprast garīgo krīzi, ko šajā izšķirīgajā vēsturiskajā laikmetā pārdzīvo Rietumu cilvēks, un psihoanalīzes funkciju šās krīzes apstākļos.
   Lai gan vairums Rietumos dzīvojošo cilvēku nebūt nejūtas tā, it kā dzīvotu kultūras krīzes periodā (acīmredzot nekad nevienā radikālas krīzes situācijā lielākā daļa cilvēku nav apzinājušies tās pastāvēšanu), tomēr daudzi kritiski novērotāji ir vienisprātis par šās krīzes eksistenci un pazīmēm. Tā ir tikusi raksturota kā "malaise", "ennui", "mal due siecle", dzīves panīkums, kā cilvēka automatizācija un atsvešinātība no sevis paša, no saviem līdzcilvēkiem un dabas. Cilvēks ir gājis pa racionālisma ceļu, līdz ir nonācis punktā, kur racionālisms pārtop pilnīgā iracionālismā. Sākot ar Dekartu, cilvēks ir arvien vairāk nošķīris domu no emocijas. Valda uzskats, ka racionāla ir vienīgi doma, bet emocija tiek vērtēta kā savā būtībā iracionāla. Persona jeb Es ir reducēta intelektu, kas konstituē patību un kura uzdevums ir pārvaldīt tāpat kā pārvaldīt dabu. Intelekta kontroles pār dabu realizēšana un arvien jaunu un jaunu lietu ražošana ir kļuvusi par dzīves svarīgāko mērķi. Šajā procesā cilvēks ir sevi pārveidojis lietu, dzīve ir tapusi pakļauta īpašumam, "piederēt" ir sācis dominēt pār "būt". Rietumu kultūras pamatlicēji - gan senie grieķi, gan senebreji - par savas dzīves mērķi uzskatīja cilvēka pilnveidošanu, turpretī modernais cilvēks rūpējas par lietu uzlabošanu, par to, kā pilnveidot zināšanas par lietu izgatavošanu. Rietumu cilvēka stāvokli raksturo šizoīda nespēja pārdzīvot emocijas, un kamēr viņš izjūt bailes, depresiju un izmisumu. Vārdos viņš joprojām atzīst, ka viņa mērķis ir laime, individuālisms, iniciatīva,taču patiesībā viņam nav nekāda mērķa. Pavaicājiet viņam, kāpēc viņš dzīvo, kāds ir visu viņa pūliņu mērķis, un viņš nezinās, ko atbildēt. Daži varbūt teiks, ka dzīvo ģimenei, citi teiks, ka dzīvo, lai "priecātos" vai lai pelnītu naudu, taču patiesībā neviens no viņiem nezina, kāpēc dzīvo, viņiem nav cita mērķa kā vien vēlme bēgt no nedrošības un vientulības.
   Tā ir taisnība, ka baznīcas apmeklē tik daudz ļaužu kā nekad agrāk, reliģiska satura grāmatas kļūst par bestselleriem un cilvēki arvien vairāk runā par Dievu. Tomēr šāda nodarbošanās ar reliģiju tikai maskē dziļi materiālistisku un nereliģiozu attieksmi un ir jāizprot kā ideoloģiska reakcija - kuras iemesls ir nedrošība un konformisms - uz deviņpadsmitā gadsimta kultūras tendenci, ko Nīče raksturoja ar savu slaveno frāzi "Dievs ir miris". Īsteni reliģiska attieksme vairs nepastāv.
   Atsacīšanās no teistiskām idejām deviņpadsmitajā gadsimtā - raugoties no viena skatpunkta - bija patiesi ievērojams sasniegums. Cilvēks spēra izšķirīgu soli pretī objektīvismam. Zeme pārstāja būt Visuma centrs, un cilvēks zaudēja savu Dieva nolemto lomu būt par visas dzīvās radības kungu un pavēlnieku. Ar jaunās objektivitātes mērauklu izvērtējot cilvēka slēptos motīvus, Freids secināja, ka ticība visvarenam, visu zinošam Dievam sakņojas cilvēka eksistences bezpalīdzībā un viņa centienos pārvarēt šo bezpalīdzību, izmantojot ticību gādīgiem vecākiem, kurus reprezentē Dievs debesīs. Freids uzskatīja, ka cilvēku glābt spēj vienīgi viņš pats; izcilu skolotāju mācības, vecāku, draugu vai mīļoto mīlošā gādība var viņam palīdzēt, taču tikai kā pamudinājums pieņemt eksistences izaicinājumu un atsaukties uz to ar visu savu spēku un sirdi.
   Tomēr brīdī, kad cilvēks atteicās no ilūzijas par tēvišķu Dievu kā gādīgu palīgu, viņš atteicās arī no visu lielo humānistisko reliģiju patiesajiem mērķiem. Pārvarot egoistiskās patības ierobežojumus, sasniedzot mīlestību, objektivitāti un pazemību un atzīstot, ka dzīves mērķis ir pati dzīvošana, cilvēks kļūst par to, kas viņš potenciāli ir. Tas bija visu lielo Rietumu reliģiju mērķis, gluži tāpat ka tas bija lielo Austrumu reliģiju mērķis. Tomēr Austrumi sevi neapgrūtināja konceptu par transcendentu tēvu pestītāju, kurā savas ilgas koncentrēja monoteistiskās reliģijas. Daoismā un budismā racionālisms un reālisms izpaudās skaidrāk nekā Rietumu reliģijās. Daoisti un budisti cilvēku uzlūkoja reāli un objektīvi - kā būtni, ko vadīt var tikai apskaidrotie un kura ir vadāma, jo katrs cilvēks sevī glabā spēju pamosties un tapt apskaidrotam. Tieši šā iemesla dēļ Austrumu reliģiskās idejas, daoisms un budisms - un to sakausējums dzenbudismā - ieņem tik nozīmīgu vietu mūsdienu Rietumu kultūrā. Dzenbudisms palīdz cilvēkam rast atbildi uz jautājumu par viņa eksistenci, atbildi, kas būtībā ir tā pati, ko piedāvā jūdaiski kristietiskā tradīcija, bet kas vienlaikus nav pretrunā ar racionālismu, reālismu un neatkarību - modernā cilvēka nozīmīgiem sasniegumiem. Paradoksālā kārtā Austrumu reliģiskā doma izrādās daudz radniecīgāka Rietumu racionālismam nekā Rietumu reliģiskā doma.

Ērihs Fromms "Psihoanalīze un dzenbudisms" No angļu valodas tulkojusi Andžela Šuvājeva