Nepieklājības piemēri .
Dažām aziātu tautām
vīrieši mostoties no miega pateicas dievam, par to ka tas nav
radījis viņus par sievietēm.
Muhameds apstrīd dvēseles
pastāvēšanu sievietēs. <...>
Pat ļaudis, kas uzdodas par
skaistā dzimuma piekritējiem, nestādās
sev priekšā sievietes ar prātu, kas līdzīgs mūsējam, un
pielāgojoties to uztveres spēju vājumam, izdod zinātņu
grāmatas dāmām, kas līdzīgas bērniem domātajām.
Sūdzas par krievu sieviešu vienaldzību
pret
mūsu poēziju.<..>Lieta tāda, ka sievietes, visur ir
vienādas, daba, kas dāvājusi tām smalko prātu un sajūtu
spilgtumu līdz kaitinoši augstai pakāpei, gandrīz vai
atteikusi tām smalkuma izjūtā. Poēzija aizslīd caur to
dzirdi, neaizsniedzot to dvēseli; viņas ir bezjūtīgas pret to
harmoniju. Atminieties, kā tās dzied mūsdienu romances, kā
sakropļo pašas dabiskākās dzejas, sajauc uzsvarus, iznīcina
ritmu. Ieklausieties to spriedumos par literatūru, un jūs
pārsteigs greizums un raupjums to uztverē... Izņēmumi ir
reti.
Iedvesma ir dvēseles stāvoklis, kurā
dzīvāka ir iespaidu un iemeslu uztveršana, tātad, to
izskaidrošana. iedvesma ir vajadzīga tikpat ģeometrijā, kā
poēzijā.
Jo vairāk mēs esam auksti, aprēķina
pilni,
uzmanīgi, jo mazāk tiekam pakļauti apsmieklam. Egoisms varbūt
ir pretīgs, bet ne smieklīgs, jo tas ir pārlieku prātīgs. Un
tomēr ir cilvēki, kuri sevi mīl ar tādu maigumu, ir
pārsteigti par savu ģēniju ar tādu sajūsmu, domā par savu
labklājību ar tādu mīlestību, par nesniedzamajām baudām ar
tādu līdzjūtību, ka viņos viņos egoisms ir tikpat
smieklīgs, cik entuziasmā un uztveres spilgtumā.
Lepoties ar savu senču slavu ir ne tikai
labi,
bet arī nepieciešami; tos necienīt ir nicināma mazdūšība.
Katalogs ~
Aleksandrs Puškins - Izteicieni ~
Saturs ~