Leonīds sēdēja
pie stūra istabas loga, un, skatoties laukā, smēķēja. Istaba
maziņa, nav kur apgriezties, bet elektriskās spulsdzītes gaisma
tik nesalīdzināmi daudz, ka jocīga izskatās vakara tumsa aiz
mazā lodziņa. Agrāk viņš nāca uz šejieni reti, bet tagad
vakaros mēdza sēdēt ilgi kaut kā gaidās, kad it kā neko
negribas, bet tanī paša laikā nepamet vēlme pēc kaut kā
nenoteikta. Un var domāt par visu un neko. Viss- tas ir pavirši.
Lodziņš izgāja uz
netīru, tumšu sētu, kas varētu būt ievērības cienīga vienīgi
ar to, ka tumšajās diennakts stundās, tiek izmantota, kā
bezmaksas tualete. Arī
tagad parādījās pusaugu
meitene. Lai gan jau bija jūtams nakts vēsums, viņa ģērbusies
vieglā kleitiņā un kurpītēs. Redzams, viņa bija alus un šņabja
sasildīta ka nejuta aukstumu. Meitene gāja uz brandmūra pusi.
Grīļojoties, viņa tuvojās ķieģeļu sienai, ātri pietupās un
pacēla kleitu.
Leonīds, vēroja kā
viņa ar pliku dibenu, kājas iepletusi, tupēja, pieturot uz augšu
pacelto kleitu, un ar atvieglojumu izlaida strūkliņu. Viņš
aizgriezās, bet istabā bija kļuvis neizturami smacīgi. Leonīdam
sagribējās prom no šejienes, no šīs iztapsētās alas, laukā
zilajā, dzestrajā naktī.
Viņš nokāpa pa
kāpnēm, atvēra virtuves durvis un nekļuva naktī. Šeit, pie
brandmūra, nesmaržoja pēc puķēm un svaiguma. Šeit valdīja
pavisam citas smakas... Lūk, kur viņa ir - šī meitene. Viņa jau
bija beigusi pūšļa atvieglošanas procedūru un, viegli
šūpojoties, skatījās uz sienu, aizmirstot nolaist kleitas
stērbeles.
Pēkšņi viņam
iešāvās prātā - meitene mācās tanī skolā, kurā viņš
strādā. Pagājušajā gadā Leonīds vadīja stundas pie viņiem 9
"b". Tā bija Valērija, pazīstama visā skolā, ar savu
ielas dzīvi - alu, šņabi, baudkāru puišu un meiteņu kompānijā.
Meitene ar roku
novilka starp kājām, ar kleitu noslaukot šo vietu. Tad lēni
nolaida plaukstu, mirkli aizdomājās un vēlreiz izvelk ar kleitu
starp kājām. Pauze. Un atkal... Meitene paskatījās apkārt - vai
tik kāds neskatās? - un atkal pacēla stērbeles. Leonīds,
aizgriezies, lēni gāja prom no sienas. Viņš arī juta kaut kādu
uzbudinājumu, vērojot jaunās palaistuves izdarības. Aizgājis
līdz asfaltētajam celiņam, Leonīds apstājās un aizsmēķēja.
Bet tad pats no sevis to negaidot, nometa neizsmēķēto cigareti,
pagriezās ar seju pret Valēriju, kura pie sienas, nu jau ar abām
rokām, kairinot savu miesu, ritmiski tupjoties uz savām
pussaliektajām, ieplestajām kājām, uzstājīgi masturbēja.
"Ak, Dievs, -
nodomāja Leonīds, - vai tiešām es vēl līdz šim slēpju pats no
sevis savas parādīšanās šinī sētā īsto mērķi? Un man,
nopietnam vīrietim, skolotājam, nav kauns tā stāvēt un skatīties
kā masturbē mazgadīga mauka?..." Nē, viņš atbildēja pats
sev. Nav kauns. Šinī vēlajā, tumšajā stundā Leonīds saprata,
ka viņā sen jau meklē izeju vīrieša pirmatnējie instinkti,
kurus šī mazgadīgā palaistuve, kas tagad jau droši vien pie
ķieģeļu sienas izjūt baudu - ir novedusi līdz trakumam. Bet
saprāts klusēja. Valdīt sevi - tās bija veltas pūles un, vienā
mirklī aizmirsis visu pasauli, Leonīds piegāja pie Valērijas un
viņu uzrunāja. No negaidītā sauciena meitene iekliedzās,
izlaidusi kleitu no rokām sašūpojās, un nokrita uz ceļiem.
Leonīds sastinga,
bet viņa tupēja viņa priekšā, nepiedienīgi ieplestām kājām.
Viņi skatījās viens uz otru tikai dažas sekundes. Tagad Valērija
pazina skolotāju. Viņa strauji piecēlās, un kleita apsedza viņas
kailumu.
- Valērij! - viņš
teica.
- Jūs kaut ko
vēlaties? - smagu mēli viņa jautāja.
- Tu taču esi
piedzērusies, - smaidot sacīja Leonīds.
- Jūs kaut ko
vēlaties? - nu jau aizkaitināti viņa teica.
- Ak, Dievs, -
brīnoties par savu nekaunību turpināja Leonīds, - vai tiešā
tavā vecumā tev nepietiek ar viņiem visiem, - un viņš nenoteikti
pamāja mājas virzienā, -tu rotaļājies pati ar sevi šeit šajā
smirdīgajā pagalmā?
- Ej tu ... - viņa
skaidri izteica, savā dziļajā reibumā nebaidoties vairs ne no
kā.
- Nu nē, -
nesamulsis atbildēja Leonīds. - Iet nekur negribu. Es tevi pieķēru
te spelējoties ap sevi! Vai tie tur tevi vairs neapmierina? Neticu!
Varbūt es varu tev palidzēt, tu taču vari TO darīt arī ar mani,
vai ne?
- Vai tad esmu sliktāks par viņiem? -piebilda Leonīds,
savas nekaunības uzkurināts.
Valērija metas prom
no viņa, bet paklupa un nokrita uz vēdera, uzmirkli sastingstot kā
mirusi.
- Ejam prom no
šejienes, - lūdza Leonīds. – Celies augšā, šeit ir netīrs.
Viņš uzmanīgi
piecēla meiteni un nolika un stīvajām kājām.
- Ko jūs darat, tā
tak nevar! Attopieties - teica viņa.
- Es jau esmu
attapies, - godīgi atzinās Leonīds. -Es tevi gribu. Ļoti gribu.
Tu saproti?
- Saprotu, - smagi
teica Valērija. - Ja tu to gribi, tad vispirms aizved mani no
šejienes. Šeit patiešām nav labi.
- Es to izdarīšu.
Tagad darīšu tavā labā visu, ko vien tu vēlēsies. - Ar šiem
vārdiem uz lūpām, Leonīds pacēla viņu, un uz rokam nesa savas
mājas virzienā.
Dzīvoklī viņš
uzmanīgi nolika meiteni uz gultas un nervozi aizsmēķēja, pamazām
nomierinoties.
- Es arī g-g-gribu
s-s-smēķēt! – atskanēja piedzērusī Valērijas balss.
Miegainām acīm viņa skatījās uz Leonīdu, kurš sāka mulsi
rosīties.
- Tūliņ, - viņš
teica. - Ņem smēķē.
Valērija, no
alkohola nepaklausīgiem pirkstiem, neveikli satvēra cigareti.
Ko tu tik plika
skraidi apkārt? - lai pārtrauktu neveiklo klusēšanu, miermīlīgi
jautajā Leonīds. - Laukā jau ir nakts. Auksti taču!
- Aizveries ja! -asi
paziņoja Valērija, atkal jūtoties aizkaitināta. - Smēķē,
lūdzu, bez zvadzēšanas. Bet ja gribi drāzties, tad tā arī
pasaki, estēts atradies, - viņa piebilda.
- Labi, labi, -
samierinoši noteica Leonīds, iemetot cigaretes galu pelnu traukā.
Viņš atkal
paskatījās uz meiteni. Viņa gulēja uz dīvāna. Bija redzams, ka
viņai ļoti nāk miegs. Bet Leonīdam gribējās novest iesākto
līdz galam. Salds gurdums pārklāja ķermeni. Viņš uzmanīgi
apsēdās uz dīvāna malas.
- Valērij, - viņš
klusi pasauca. - Valērij!
Meitene viņam maigi
uzsmaidīja.
Vai tiešām tu
gribi ar mani pārgulēt? – viņa izbrīnīti jautāja, skatoties
uz skolotāju ar tādu sejas izteiksmi, it kā zinātu ko tādu, ko
nezin viņš.
- Jā... - Leonīds mazliet samulsis atbildēja.
- Nu, nu - teica
Valerija un sāka Leonīdu pielabināt - Mīļais mans, atradums,
saulīte!
Un nākamajā mirklī
viņi saplūda skūpstā. Leonīds novilka Valērijai kleitu, un
piekljāvās viņai. Valerija piekļavās viņam un čukstēja:
- Bet vai tu zini,
ka tevi par to var sodīt?
- Zinu, - atbildēja
Leonīds. - Bet ko lai dara!
Viņš jau par to
bija padomājis un saprata, ka tagad diezin vai varēs tikt laukā no
lamatām, kuras pats sev bija izlicis šajā naktī, kad, sekojot
savas miesas aicinājumam, devās pakaļ mazajai briesmonei, kura
tagad kaila gulēja viņam blakus. Leonīds gulēja ilgi. Nākamā
diena bija svētdiena, un abi ar mazo palaistuvi viņi pamodās vēlu.
Ieklausoties tukšā dzīvokļa klusumā, viņš tualetē izdzirdēja
nolaista ūdens skaņas, tad nočīkstēja durvis, gaitenī atskanēja
soļi, un istabā ienāca Valērija, viņa bijušas sievas peņuārā.
- Gribu iedzert, -
viņa paziņoja. - Iedod kaut ko. Gribu ļoti!
- Tūliņ, -
padevīgi atbildēja Leonīds.
Viņš klusējot
pielēja glāzi, un Valērija badīgi piesūcās iemīļotajai
dzirai. Tad viņa nesteidzīgi pagājās pa istabu, graciozi
nopurināja no peņuāra neredzamas pūciņas un - slepus paskatoties
uz Leonīdu. Viņš metās pie viņas.
- Sēdies! - viņa
stingri pavēlēja. - Es vēl pagulēšu.
Leonīds nekustīgi
sēdēja, vērodams viņas ritmisko šņākuļošanu. Tad arī viņš
aizmiga. Bet pamodās viņi tādā laikā, ka launags jau bija garām
un tuvojās vakariņas. Sēdēja virtuvē un nesteidzīgi ēda.
- Gribi, lai arī
turpmāk mēs būtu kopā? - viņa jautāja.
- Jā, - atbildēja
Leonīds. - Šeit kopā ar mani.
- Šeit, nevis tur?
- Šeit, nevis tur,
- viņš pamāja. - Saki, vai tiešam tu gribi atpakaļ uz turieni,
mūžīgajā dzeršanā un paviršu puišeļu glāstos?
-Tagad negribu.
-Tad paliec kopā ar
mani! Ar mani, nevis ar viņiem! -teica Leonīds.
- Palikšu, bet tik
ilgi, kamēr tu mani uzturēsi.
Viņa noglāstīja
viņa vaigu un nesteidzīgi aizsmēķēja.
Biju skolotājs,
tagad esmu kļuvis par vēlīnu "uzsitēju". Jā, redzams, šādas
meitenes ātri izošņā, kas ir kas..."
- Es tevi
nodrošināšu. Dzersim kopā, un viss būs tā, kā tu vēlēsies.
-Cik ilgi?
Leonīds klusēja...
Pienāca vakars.
Valērija iznāca no vannas istabas. No aukstā ūdens bija pagaisis
arī dzērums. Valērija jau bija līdz pusei pāri galvai uzvilkusi
kleitu, bet, satikusi Leonīda skaties, sastinga. Viņas apakšdaļas
daiļumi Leonīda acīm bija labi saredzami, un viņš pārlaida
skatu viņas slaidajām kājām, bālganajam vēderam.
- Kādēļ tu tomēr
paliki ar mani? - domīgi jautāja Leonīds.
Valērija sakārtoja
kleitu un klusējot aizvēra aiz sevis dzīvokļa durvis ...
