~ Saturs ~
Kādā vakarā mēs bijām vasarnīcā pie kņazienes D. Sarunas aizgāja kaut
kā līdz m-me de Stael. Barons Dalbergs, sliktā franču valodā, ļoti
slikti atstāstīja pazīstamo anekdoti: viņas jautājums Bonapartam, ko
viņš novērtē viss augstāk no sievietēm, un dīvainā viņa atbilde: ”To,
kura ir dzemdējusi visvairāk bērnu”(“Celle qui afait le plus
d’enfants”).
- “Kāda brīnišķīga epigramma!” – norādīja kāds no viesiem.
- “Un tā viņai arī vajadzēja!”—teica kāda dāma – “ Kā gan tik neveikli var uzprasīties pēc komplimentiem?”
-“Bet man gan liekas,” – teica Sorotkins, snauduļojot Hambovskas krēslā – “ka nedz m-me de Stael nedomāja par madrigāliem, nedz Napoleons par epigrammām. Viņa izteica jautājumu vienīgi aiz ziņkāres, ļoti saprotamas , bet Napoleons pateica, ko patiesībā domā. Bet jūs jau neticat ģēniju vienkāršībai.
Viesi aizsāka diskusiju, bet Sorotkins atkal aizsnaudās.
-“ Bet tomēr patiesībā,” – teica namamāte – “ kuru gan jūs no sievietēm uzskatāt par viss pārāko?”
-“ Sargieties, jūs uzprasāties pēc komplimentiem….”
-“ Nē, jokus pie malas…”
Tad nu sākās viedokļi: vieni teica m-me Stael, citi Orleānas jaunavu, trešie Elizabeti Anglijas karalieni, m-me Maintenon1, m-me Roland2 un citas…
Jauns cilvēks, kas stāvēja pie kamīna ( tāpēc ka Pēterburgā kamīns nekad nav lieks), iejaucās sarunā pirmo reizi.
-“ Priekš manis “ – teica viņš – “ pati pārsteidzošākā sieviete ir Kleopatra.”
-“ Kleopatra?” – teica viesi – “jā, protams…bet tomēr kāpēc gan?”
-“ Ir iezīme viņas dzīvē, kas ir atstājusi dziļas pēdas manā iztēlē, ka nevaru paskatīties gandrīz ne uz vienu sievieti, lai to pašu brīdi neiedomātos par Kleopatru.”
-“ Kas gan tā par iezīmi?” – jautāja namamāte –“ izstāstiet!”
-“ Nevaru; apgrūtinoši.”
-“ Bet kas? Vai nav pieklājīgi?”
-“ Jā, kā gandrīz viss, kas apraksta senatnes briesmīgos tikumus.”
-“ Ah! Stāstiet, stāstiet gan.”
-“ Ah, nē, nestāstiet,” – pārtrauca Voļska, šķirtene, stīvi nolaižot savu ugunīgo skatu.
-“ Pietiek, “ – iesaucās nepacietīgi namamāte –“ Qui est-ce donc que l’on trompe ici3? Vakar mēs skatījāmies “Antony”4, bet lūk tur uz kamīna vāļājas “La phihologie du mariage”5. Nepieklājīgi! Atradis ar ko biedēt! Beidziet mūs mulsināt, Aleksej Ivanovič! Jūs neesat žurnālists. Izstāstiet vienkārši, ko gan jūs zināt par Kleopatru, un tomēr…esiet nu pieklājīgs, ja tas ir iespējams…”
Ir jāzina, ka latīņu vēsturnieku vidū ir kāds Aurēlijas Viktors, par kuru, viss ticamāk, jūs nekad nebūsiet dzirdējuši.
-“ Aurelius Victor?” – viņu pārtrauca Veršņevs, kurš kādreiz bija mācījies pie jezuītiem – “Aurēlijas Viktors, ceturtā gadsimta rakstnieks. Viņa sacerējumi tika piedēvēti Kornēlijam Nepotam un pat Sventonijam: viņš uzrakstīja grāmatu “ de Viris illustribus” par Romas dižajiem vīriem, es zinu…
-“ Tieši tā,” – turpināja Aleksejs Ivanovičs, -- “ viņa grāmatele gan ir diezgan nožēlojama, bet tajā atrodas tas nostāsts par Kleopatru, kas mani tik ļoti pārsteidza. Un, kas ir lieliski, šai vietā sausai un garlaicīgais Aurēlijas Viktors savu izteicienu izteiksmībā var līdzināties Tacitam: Haec tantae libidinis fuit ut saepe prostiterit; tantae pulchritudinis ut multi noctem illius morte emerit…6”
-“ Lieliski!” – Izsaucās Veršņevs – “Tas man atgādināja Saljustinu – atcerieties? Tantae..”
-“ Kungi, kas tad tas?” – teica namamāte – “vai jūs vēlaties sarunāties latīniski? Cik gan jums jautri! Sakiet, ko gan nozīmēja jūsu latiņu frāze?”
-“ Lita tāda, ka Kleopatra tirgojās ar savu daili un ka daudzi nakti ar viņu pirka maksājot ar savu dzīvību…”
-“Kādas šausmas!” – iesaucās dāmas, -- “ un ko gan jūs tur pārsteidzošu atradāt?”
-“ Kā ko? Man liekas, ka Kleopatra nebija izlaidīga koķete un vērtēja sevi augstu. Es par to piedāvāju *** izveidot poēmu, viņš jau it kā bija sācis, bet pameta.”
-“ Un pareizi darīja.”
-“ Ko gan viņš no tā gribēja izveidot? Kāda tad būtu galvenā doma – neatceraties?”
-“ Viņš sāka aprakstīt dzīres Ēģiptes ķēniņienes dārzā.”
Tumša, draudīga nakts iestiepjas Āfrikas debesīs; Aleksandrija jau guļ; viņas trokšņi pieklusuši un mājas gaisam apdzisušas. Tālais Faross vientuļi deg tās plašajās piestātnēs, kā svētbildes lampiņa skaistules galvgalī.
Gaiši un trokšņaini ir Plotemaja mājoklī: Kleopatra cienā savus draugus; uz galda kaula ložām; trīssimt jaunekļu apkalpo viesus, trīssimt jaunavas iznēsā amforas pilnas grieķu vīnu; trīssimt melno einuhu uzrauga tās klusējot.
Porfinades kolonāde, kas atvēta uz no ziemeļiem un dienvidiem, gaida uzpūšam Evra elpu; bet gaiss paliek nekustīgs – gaismekļu ugunīgās mēles paliek nemainīgi taisnas; pīpju dūmi ceļas gaisā taisnā strūklā; jūra kā spogulis guļ nekustīga pie pusapaļajiem mājas spārnu rozā papēžiem. Sargājošās sfinksas tajā spoguļojas ar zeltītajiem nagiem un granīta astēm…tikai kitāras un flautu skaņas satrauc uguni, gaisu un jūru.
Pēkšņi ķēniņiene aizdomājās un skumji nolīkst viņas daiļā galva; priecīgie svētki tiek nomākti ar viņas skumjām, kā sauli aizsedzot mākonim.
- “Kāda brīnišķīga epigramma!” – norādīja kāds no viesiem.
- “Un tā viņai arī vajadzēja!”—teica kāda dāma – “ Kā gan tik neveikli var uzprasīties pēc komplimentiem?”
-“Bet man gan liekas,” – teica Sorotkins, snauduļojot Hambovskas krēslā – “ka nedz m-me de Stael nedomāja par madrigāliem, nedz Napoleons par epigrammām. Viņa izteica jautājumu vienīgi aiz ziņkāres, ļoti saprotamas , bet Napoleons pateica, ko patiesībā domā. Bet jūs jau neticat ģēniju vienkāršībai.
Viesi aizsāka diskusiju, bet Sorotkins atkal aizsnaudās.
-“ Bet tomēr patiesībā,” – teica namamāte – “ kuru gan jūs no sievietēm uzskatāt par viss pārāko?”
-“ Sargieties, jūs uzprasāties pēc komplimentiem….”
-“ Nē, jokus pie malas…”
Tad nu sākās viedokļi: vieni teica m-me Stael, citi Orleānas jaunavu, trešie Elizabeti Anglijas karalieni, m-me Maintenon1, m-me Roland2 un citas…
Jauns cilvēks, kas stāvēja pie kamīna ( tāpēc ka Pēterburgā kamīns nekad nav lieks), iejaucās sarunā pirmo reizi.
-“ Priekš manis “ – teica viņš – “ pati pārsteidzošākā sieviete ir Kleopatra.”
-“ Kleopatra?” – teica viesi – “jā, protams…bet tomēr kāpēc gan?”
-“ Ir iezīme viņas dzīvē, kas ir atstājusi dziļas pēdas manā iztēlē, ka nevaru paskatīties gandrīz ne uz vienu sievieti, lai to pašu brīdi neiedomātos par Kleopatru.”
-“ Kas gan tā par iezīmi?” – jautāja namamāte –“ izstāstiet!”
-“ Nevaru; apgrūtinoši.”
-“ Bet kas? Vai nav pieklājīgi?”
-“ Jā, kā gandrīz viss, kas apraksta senatnes briesmīgos tikumus.”
-“ Ah! Stāstiet, stāstiet gan.”
-“ Ah, nē, nestāstiet,” – pārtrauca Voļska, šķirtene, stīvi nolaižot savu ugunīgo skatu.
-“ Pietiek, “ – iesaucās nepacietīgi namamāte –“ Qui est-ce donc que l’on trompe ici3? Vakar mēs skatījāmies “Antony”4, bet lūk tur uz kamīna vāļājas “La phihologie du mariage”5. Nepieklājīgi! Atradis ar ko biedēt! Beidziet mūs mulsināt, Aleksej Ivanovič! Jūs neesat žurnālists. Izstāstiet vienkārši, ko gan jūs zināt par Kleopatru, un tomēr…esiet nu pieklājīgs, ja tas ir iespējams…”
Ir jāzina, ka latīņu vēsturnieku vidū ir kāds Aurēlijas Viktors, par kuru, viss ticamāk, jūs nekad nebūsiet dzirdējuši.
-“ Aurelius Victor?” – viņu pārtrauca Veršņevs, kurš kādreiz bija mācījies pie jezuītiem – “Aurēlijas Viktors, ceturtā gadsimta rakstnieks. Viņa sacerējumi tika piedēvēti Kornēlijam Nepotam un pat Sventonijam: viņš uzrakstīja grāmatu “ de Viris illustribus” par Romas dižajiem vīriem, es zinu…
-“ Tieši tā,” – turpināja Aleksejs Ivanovičs, -- “ viņa grāmatele gan ir diezgan nožēlojama, bet tajā atrodas tas nostāsts par Kleopatru, kas mani tik ļoti pārsteidza. Un, kas ir lieliski, šai vietā sausai un garlaicīgais Aurēlijas Viktors savu izteicienu izteiksmībā var līdzināties Tacitam: Haec tantae libidinis fuit ut saepe prostiterit; tantae pulchritudinis ut multi noctem illius morte emerit…6”
-“ Lieliski!” – Izsaucās Veršņevs – “Tas man atgādināja Saljustinu – atcerieties? Tantae..”
-“ Kungi, kas tad tas?” – teica namamāte – “vai jūs vēlaties sarunāties latīniski? Cik gan jums jautri! Sakiet, ko gan nozīmēja jūsu latiņu frāze?”
-“ Lita tāda, ka Kleopatra tirgojās ar savu daili un ka daudzi nakti ar viņu pirka maksājot ar savu dzīvību…”
-“Kādas šausmas!” – iesaucās dāmas, -- “ un ko gan jūs tur pārsteidzošu atradāt?”
-“ Kā ko? Man liekas, ka Kleopatra nebija izlaidīga koķete un vērtēja sevi augstu. Es par to piedāvāju *** izveidot poēmu, viņš jau it kā bija sācis, bet pameta.”
-“ Un pareizi darīja.”
-“ Ko gan viņš no tā gribēja izveidot? Kāda tad būtu galvenā doma – neatceraties?”
-“ Viņš sāka aprakstīt dzīres Ēģiptes ķēniņienes dārzā.”
Tumša, draudīga nakts iestiepjas Āfrikas debesīs; Aleksandrija jau guļ; viņas trokšņi pieklusuši un mājas gaisam apdzisušas. Tālais Faross vientuļi deg tās plašajās piestātnēs, kā svētbildes lampiņa skaistules galvgalī.
Gaiši un trokšņaini ir Plotemaja mājoklī: Kleopatra cienā savus draugus; uz galda kaula ložām; trīssimt jaunekļu apkalpo viesus, trīssimt jaunavas iznēsā amforas pilnas grieķu vīnu; trīssimt melno einuhu uzrauga tās klusējot.
Porfinades kolonāde, kas atvēta uz no ziemeļiem un dienvidiem, gaida uzpūšam Evra elpu; bet gaiss paliek nekustīgs – gaismekļu ugunīgās mēles paliek nemainīgi taisnas; pīpju dūmi ceļas gaisā taisnā strūklā; jūra kā spogulis guļ nekustīga pie pusapaļajiem mājas spārnu rozā papēžiem. Sargājošās sfinksas tajā spoguļojas ar zeltītajiem nagiem un granīta astēm…tikai kitāras un flautu skaņas satrauc uguni, gaisu un jūru.
Pēkšņi ķēniņiene aizdomājās un skumji nolīkst viņas daiļā galva; priecīgie svētki tiek nomākti ar viņas skumjām, kā sauli aizsedzot mākonim.
Par ko gan viņa skumst?
Kamdēļ gan skumjas viņu māc?
Kas trūkst
Šai senās Ēģiptes ķēniņienei?
Tā savā brīnišķīgā pilsētā,
Ar vergu pūli aizsargāta,
Var mierīgi valdīt.
Tai paklausīgi zemes dievi
Pilni mājokļi ar brīnumiem.
Vai ir Āfrikas diena,
Vai dzesē nakts ēnas,
Vienmēr ap to ir daile un māksla,
Kas mierina tās snaudošās jūtas.
Visas zemes, visi viļņi jūrā,
Kā dāvanu tai tērpus nes.
Un viņa bezrūpīgi maina tos,
Te jahontiešu mirdzošajos,
Te atkal Tīras sievu
Tērpos un purpura halātos.
Te par sirmās Nīlas ūdeņiem
Ar kuplu saulessargu
Tā peld ar jaunu kipridu.
Mūždien tā redz tik
Dzīres nomaināmies dzīrēm,
Un kurš gan dvēselē savā
Ir aizsniedzis visu nakšu noslēpumus?..
Bet lūk kas! Tai sirdī klusi slāpst,
Tā mierinājumu grib gūt –
Nogurusi, pār mēru baudījusi,
Tā slima ir ar bezjūtību..,
Kleopatra atmostas no drūmām domām.
Un dzīres pieklusa kā snaudā,
Bet atkal Tā stropu atmodinās,
Lieliskais Tās skatiens deg,
Ar smaidu saka Tā:
Vai manā mīlā slēpjas jūsu Laime?
Jel mulstiet jūs no maniem vārdiem;
Varu aizmirst atšķirību, kas starp mums,
Iespējams , laime jums ar būs.
Es izsaucu: kas sāks?
Es savas naktis pārdodu,
Ak sakiet, kas no jums tās pirks
Maksājot ar savu dzīvību?
Kamdēļ gan skumjas viņu māc?
Kas trūkst
Šai senās Ēģiptes ķēniņienei?
Tā savā brīnišķīgā pilsētā,
Ar vergu pūli aizsargāta,
Var mierīgi valdīt.
Tai paklausīgi zemes dievi
Pilni mājokļi ar brīnumiem.
Vai ir Āfrikas diena,
Vai dzesē nakts ēnas,
Vienmēr ap to ir daile un māksla,
Kas mierina tās snaudošās jūtas.
Visas zemes, visi viļņi jūrā,
Kā dāvanu tai tērpus nes.
Un viņa bezrūpīgi maina tos,
Te jahontiešu mirdzošajos,
Te atkal Tīras sievu
Tērpos un purpura halātos.
Te par sirmās Nīlas ūdeņiem
Ar kuplu saulessargu
Tā peld ar jaunu kipridu.
Mūždien tā redz tik
Dzīres nomaināmies dzīrēm,
Un kurš gan dvēselē savā
Ir aizsniedzis visu nakšu noslēpumus?..
Bet lūk kas! Tai sirdī klusi slāpst,
Tā mierinājumu grib gūt –
Nogurusi, pār mēru baudījusi,
Tā slima ir ar bezjūtību..,
Kleopatra atmostas no drūmām domām.
Un dzīres pieklusa kā snaudā,
Bet atkal Tā stropu atmodinās,
Lieliskais Tās skatiens deg,
Ar smaidu saka Tā:
Vai manā mīlā slēpjas jūsu Laime?
Jel mulstiet jūs no maniem vārdiem;
Varu aizmirst atšķirību, kas starp mums,
Iespējams , laime jums ar būs.
Es izsaucu: kas sāks?
Es savas naktis pārdodu,
Ak sakiet, kas no jums tās pirks
Maksājot ar savu dzīvību?
-“Šo materiālu
jums vajadzētu aizgādāt marķīzei Žoržai Sandai, tādai pašai bezkauņai,
kā jūsu Kleopatra. Viņā jūsu Ēģiptes anekdoti pārtaisītu pēc
mūsdienu tikumiem.”
-“Neiespējami. Nebūtu nekādas līdzības. Šī anekdote ir pilnīgi senatnīga; tāda tirgošanās ir neiedomājama mūsdienās, tapāt kā piramīdu celšana.”
-“ Kāpēc tad neiespējama? Vai tad starp mūsdienu sievietēm neatrastos nevienas, kura gribētu pārbaudīt to, ko tai ik minūti atkārto: ka viņas mīlestība ir dārgāka par pašu dzīvību.”
-“ Pieņemsim, ka būtu interesanti to uzzināt. Bet kādā ceļā var veikt šādu zinātnisku pētījumu? Kleopatrai bija dažnedažādākie veidi, kā likt parādniekam maksāt. Bet mēs? Protams: nevar taču šādus nosacījumus uzrakstīt uz valsts blankas un apliecinājumu dabūt pilsoņu palātā. “
-“ Šādā gadījumā var paļauties uz goda vārda.”
-“ Kā tad?”
-“ Sieviete var pieprasīt no mīļākā viņa goda vārdu, ka tas otrā dienā nošausies.”
-“ Bet viņš otrā dienā ņem un aizbrauc prom uz nezināmu vietu, un tad viņa paliek muļķos.”
-“ Jā, ja viņš ir ar mieru savas mīļotās sievietes acīs palikt par bezgodi. Un patiesi, vai tad šāds noteikums ir tik smags? Vai tad dzīve patiešām ir tik liels dārgums, ka ar viņu ir žēl maksāt par laimi? Spriediet paši: pirmais palaidnis, kuru es nicinu, pateiks par mani kaut ko, kas man nevarētu kaitēt nekādā veidā, un es jau esmu likt savu dzīvību uz spēles. Man nav tiesību atteikt šinī prieka pirmajam kauslim, kurš iedomāsies pārbaudīt manu aukstasinību. Un es sākšu baidīties, kad lieta skar tādu svētlaimi? Kas gan ir dzīve ja tā ir saindēta ar sapīkumu un tukšām cerībām! Un kas gan no viņas paliek kad baudas ir izsīkušas?”
-“ Vai patiesi jūs esat ar mieru vienoties ar šādu nosacījumu?…”
Šai mirklī Voļska, kas visu laiku bija klusējot sēdējusi ar nodurtām acīm, ātri pievērsa savu skatu Aleksejam Ivanovičam.
-“ Es jau par sevi nerunāju. Bet cilvēks, kas patiesi mīl, protams nešaubīsies ne mirkli…”
-“ Kā! Pat par tādu sievieti, kas jūs nemīl? ( Bet tā kas būs ar mieru uz jūsu priekšlikumu, nu noteikti jūs nemīlēs.) Pat domai par šādu zvērību ir jānogalina jebkura neprātīga kaisle…”
-“Nē, es viņas piekrišanā redzētu tikai iztēles spožumu. Bet kas attiecas uz abpusēju mīlu…tad to es neprasu: ja es mīlu, kāda tad tev daļa?…”
-“Beidziet – dievs vien zin, ko jūs te sarunājāt – tad tas bija tas ko jūs mums gribējāt pastāstīt“
Jaunā grāfiene K., neizskatīga apaļvaidze, pacentās piedot nopietnu izskatu savam degunelim, kas bija līdzīgs sīpolam, kas iesprausts bietē, un teica:
-“ Ir arī mūsdienās sievietes , kas novērtē sevi ļoti dārgi…”
Viņas vīrs, poļu grāfs, kas apprecējies ar viņas aprēķina dēļ (runā, ka kļūdaina), nolaida savas acis un izdzēra savu tēju tasi.
-“ Ko gan jūs ar to bijāt domājusi, grāfien?” – jautāja jaunais cilvēks, ar grūtībām valdot smaidu.
-“Es domāju,” – atbildēja grāfiene K. – “ka sieviete, kas ciena sevi, sevi ciena…” – un šeit viņa sapinās; bet Veršņevs nāca tai palīgā.
-“ Jūs domājāt, ka sieviete, kas sevi ciena, negrib šā grēcinieka nāvi – vai ne?”
Sarunu tēma nomainījās.
Aleksejs Ivanovičs apsēdās Voļskas tuvumā, pieliecās, it kā apskatot tās darbu, un pusbalsī teica:
-“ Ko jūs domājat par Kleopatras nosacījumu?”
Voļska klusēja. Aleksejs Ivanovičs atkārtoja jautājumu.
-“Ko lai jums saku? Arī mūsdienās daža sieviete sevi dārgi vērtē. Bet 19-gs. gadsimta vīrieši ir pārāk aukstasinīgi un prātīgi, lai piekristu šādam nosacījumam. “
-“ Jūs domājat,” – teica Aleksejs Ivanovičs, balsī, kas pēkšņi bija mainījusies – ”jūs domājat, ka mūsu dienās, šeit Pēterburgā, atradīsies sieviete, kurai būs pietiekami daudz lepnuma, pietiekami dvēseles spēka, lai uzliktu mīlniekam Kleopatras nosacījumus?…”
-“ Es domāju, pat esmu pārliecināta.”
-“Vai jūs mani nemānāt? Padomājiet, tas tā būtu pārlieku nežēlīgi, pat nežēlīgāk nekā pats nosacījums…”
Voļska uzmeta viņam ugunīgu caururbjošu skatu un stingrā balsī izdvesa: NĒ.
Aleksejs Ivanovičs piecēlās un tūlīt pat pazuda.
1835(?)
1 – de Maintenon (Fr.) – Ludviga 14 favorīte un vēlākā sieva.
2 – Roland (Fr.) – zirordoniste, franču revolūcijas (18. gs) laika politiskā salona namamāte.
3 – “Ko gan šeit māna?” (Fr.)
4 – “Antony” – A.Dimā – tēva drāma.
5 – “Laulību fizioloģija” – O. Balzaka sacerējums.
6 – Viņa atšķīrās ar tādu nekaunību, ka bieži tirgojās ar sevi; ar tādu skaistumu, ka daudzi tās naktis pirka par savas dzīvības cenu(latīniski).
Katalogs ~ Aleksandrs Puškins - Un kādu vakaru vasarnīcā..
~ Saturs ~
-“Neiespējami. Nebūtu nekādas līdzības. Šī anekdote ir pilnīgi senatnīga; tāda tirgošanās ir neiedomājama mūsdienās, tapāt kā piramīdu celšana.”
-“ Kāpēc tad neiespējama? Vai tad starp mūsdienu sievietēm neatrastos nevienas, kura gribētu pārbaudīt to, ko tai ik minūti atkārto: ka viņas mīlestība ir dārgāka par pašu dzīvību.”
-“ Pieņemsim, ka būtu interesanti to uzzināt. Bet kādā ceļā var veikt šādu zinātnisku pētījumu? Kleopatrai bija dažnedažādākie veidi, kā likt parādniekam maksāt. Bet mēs? Protams: nevar taču šādus nosacījumus uzrakstīt uz valsts blankas un apliecinājumu dabūt pilsoņu palātā. “
-“ Šādā gadījumā var paļauties uz goda vārda.”
-“ Kā tad?”
-“ Sieviete var pieprasīt no mīļākā viņa goda vārdu, ka tas otrā dienā nošausies.”
-“ Bet viņš otrā dienā ņem un aizbrauc prom uz nezināmu vietu, un tad viņa paliek muļķos.”
-“ Jā, ja viņš ir ar mieru savas mīļotās sievietes acīs palikt par bezgodi. Un patiesi, vai tad šāds noteikums ir tik smags? Vai tad dzīve patiešām ir tik liels dārgums, ka ar viņu ir žēl maksāt par laimi? Spriediet paši: pirmais palaidnis, kuru es nicinu, pateiks par mani kaut ko, kas man nevarētu kaitēt nekādā veidā, un es jau esmu likt savu dzīvību uz spēles. Man nav tiesību atteikt šinī prieka pirmajam kauslim, kurš iedomāsies pārbaudīt manu aukstasinību. Un es sākšu baidīties, kad lieta skar tādu svētlaimi? Kas gan ir dzīve ja tā ir saindēta ar sapīkumu un tukšām cerībām! Un kas gan no viņas paliek kad baudas ir izsīkušas?”
-“ Vai patiesi jūs esat ar mieru vienoties ar šādu nosacījumu?…”
Šai mirklī Voļska, kas visu laiku bija klusējot sēdējusi ar nodurtām acīm, ātri pievērsa savu skatu Aleksejam Ivanovičam.
-“ Es jau par sevi nerunāju. Bet cilvēks, kas patiesi mīl, protams nešaubīsies ne mirkli…”
-“ Kā! Pat par tādu sievieti, kas jūs nemīl? ( Bet tā kas būs ar mieru uz jūsu priekšlikumu, nu noteikti jūs nemīlēs.) Pat domai par šādu zvērību ir jānogalina jebkura neprātīga kaisle…”
-“Nē, es viņas piekrišanā redzētu tikai iztēles spožumu. Bet kas attiecas uz abpusēju mīlu…tad to es neprasu: ja es mīlu, kāda tad tev daļa?…”
-“Beidziet – dievs vien zin, ko jūs te sarunājāt – tad tas bija tas ko jūs mums gribējāt pastāstīt“
Jaunā grāfiene K., neizskatīga apaļvaidze, pacentās piedot nopietnu izskatu savam degunelim, kas bija līdzīgs sīpolam, kas iesprausts bietē, un teica:
-“ Ir arī mūsdienās sievietes , kas novērtē sevi ļoti dārgi…”
Viņas vīrs, poļu grāfs, kas apprecējies ar viņas aprēķina dēļ (runā, ka kļūdaina), nolaida savas acis un izdzēra savu tēju tasi.
-“ Ko gan jūs ar to bijāt domājusi, grāfien?” – jautāja jaunais cilvēks, ar grūtībām valdot smaidu.
-“Es domāju,” – atbildēja grāfiene K. – “ka sieviete, kas ciena sevi, sevi ciena…” – un šeit viņa sapinās; bet Veršņevs nāca tai palīgā.
-“ Jūs domājāt, ka sieviete, kas sevi ciena, negrib šā grēcinieka nāvi – vai ne?”
Sarunu tēma nomainījās.
Aleksejs Ivanovičs apsēdās Voļskas tuvumā, pieliecās, it kā apskatot tās darbu, un pusbalsī teica:
-“ Ko jūs domājat par Kleopatras nosacījumu?”
Voļska klusēja. Aleksejs Ivanovičs atkārtoja jautājumu.
-“Ko lai jums saku? Arī mūsdienās daža sieviete sevi dārgi vērtē. Bet 19-gs. gadsimta vīrieši ir pārāk aukstasinīgi un prātīgi, lai piekristu šādam nosacījumam. “
-“ Jūs domājat,” – teica Aleksejs Ivanovičs, balsī, kas pēkšņi bija mainījusies – ”jūs domājat, ka mūsu dienās, šeit Pēterburgā, atradīsies sieviete, kurai būs pietiekami daudz lepnuma, pietiekami dvēseles spēka, lai uzliktu mīlniekam Kleopatras nosacījumus?…”
-“ Es domāju, pat esmu pārliecināta.”
-“Vai jūs mani nemānāt? Padomājiet, tas tā būtu pārlieku nežēlīgi, pat nežēlīgāk nekā pats nosacījums…”
Voļska uzmeta viņam ugunīgu caururbjošu skatu un stingrā balsī izdvesa: NĒ.
Aleksejs Ivanovičs piecēlās un tūlīt pat pazuda.
1835(?)
1 – de Maintenon (Fr.) – Ludviga 14 favorīte un vēlākā sieva.
2 – Roland (Fr.) – zirordoniste, franču revolūcijas (18. gs) laika politiskā salona namamāte.
3 – “Ko gan šeit māna?” (Fr.)
4 – “Antony” – A.Dimā – tēva drāma.
5 – “Laulību fizioloģija” – O. Balzaka sacerējums.
6 – Viņa atšķīrās ar tādu nekaunību, ka bieži tirgojās ar sevi; ar tādu skaistumu, ka daudzi tās naktis pirka par savas dzīvības cenu(latīniski).
Katalogs ~ Aleksandrs Puškins - Un kādu vakaru vasarnīcā..
~ Saturs ~
